šodien, skraidot apkārt pa rajōnu visādos virzienos, attapos kārtējā mazajā miesiskas būtnes apziņas sajūsmā.

tagad, kad ielas vietām ir apledojušas, ir izcili apstākļi, lai pareflektētu par to, cik ārkārtīgi efektīvs ķermenis var būt. protams, to satriecošo momentu, kad es kopā ar riteni apmetu kūleni, braucot lejup teju pilnā ātrumā no kalna, un ne tikai neko nesalaužu, bet pat nedabūju īpaši izteiksmīgus zilumus, ir grūti pārspēt, bet man sagādā lielu prieku piefiksēt arī ikdienišķus, it kā maznozīmīgus brīžus, kuros var sajust tādas derīgas ķermeņa prasmes un izpausmes. piemēram, kā ķermenis mobilizējas, kā mainās stāja un muskuļu saspringums, kad joz pāri apledojušām virsmām, nepalēninot tempu. it kā jau nekas īpašs, bet patiesībā taču riktīgi stilīgi.