Man arī pēdējā laikā uzmanība bieži vēršas uz ķermeni, bet drīzāk uz tā eksistences patīkamību.
Kad pagājušonedēļ pēc ilgiem laikiem aizgāju uz vingrošanu, es pēkšņi tā īsti apjautu, cik maz cilvēks, dzīvojot mazkustīgi, var sajust savu ķermeni. Tā, ka vingrojot pēkšņi sajūti - oo, man ir tāds muskulis un vēl tāds un cik labi to sajust. Un arī to, ka dažkārt ir jāpiepūlas, lai savu ķermeni kontrolētu ar prātu - kamēr domā par to, ko dara rokas, kājas jau ir savā vaļā. Un tik patīkami, kad vari sajust to vienību.
Jā, un vispār man šad tad uznāk tāds ridiculous (smieklīgs+absurds - nezinu, kā latviski pateikt vienā vārdā) prieks, sajūtot, ka man ir ķermenis. Tā, ka, vakarā aizejot gulēt, tā nogurušajam ķermenim ir tāda labsajūta, ka pēkšņi sajūti, cik labi, ka ir tāds ķermenis.