Es par šito vienmēr aizdomājos, kad man gribas rakstīt par visādām ar seksu saistītām lietām, kaut kā, nevis, ka man pašai būtu kauns, bet ar domu „nafig citiem tas jālasa, viņi tači noteikti neko tādu negrib zināt”.

Kopumā man liekas – viss atkarīgs no attiecībām, vienošanās, vēlēšanās utt Principā, man šķiet, ka tabu tēmu nav, viss atkarīgs no konteksta.
Kad gāju terapijā, man likās, ka es skaidri jūtu, ka tam, ko es spēju pateikt otram cilvēkam, ir robeža, un nav nemaz vērts sevi mānīt, pāri tai es nekad netikšu, jo tālāk aizdzīvojos, jo vairāk saprotu, cik visas šīs robežas ir iluzoras – mēs tās liekam un noārdām paši. Kas gan nenozīmē, ka robežām nevajadzētu eksistēt, vienk. tās ir atkarīgas no mums pašiem daudz vairāk, nekā varētu šķist.

O, nē, tieši to viņi grib zināt :D Tikai pēc tam izliksies, ka negribēja, lai justos kārtīgi. Būtu klabā statistika, zinu, kuri mani ieraksti būtu topā.

grib gan.