Viss stindzis zilumā un kaut kur klusumā vēlas būt balts un maigs.

Mājīgu, mīkstu bruņu klāts dodies zilipelēkā pasaulē, kur gaisma tikai atmirdzums no īstās dejotājas Saulē, lai meklētu kur bez zeķēm drīkstētu dejot.

Viss ko vēlies - pierauties pie kādas uguns un ieelpot pirmspelnu smaržu, bet pār pasauli tik bezpersoniski dzelksnīši valda un aizliedz gulēt līdz neesi viens no tiem.
Daži jau dzeļ arī tev un domā ka tavs mīlnieks ir tas kurš naktīs pie mājām kaļ, kamēr logos rotājas nemirstīgas ūdensrozes, kas savā mirdzumā izskatās zilas, zilas.

Tu gribi tik skriet prom, kaut zini: reiz arī tevi uzvarēs pelēkums tērpies kristālā, kādreiz dzidri zilā, kādreiz lāstekā...