Es sēžu lietū un domāju, domāju un noskaidroju, ka visa mana līdz šai dienai nodzīvotā dzīve ir bijusi tikai viena vienīga ilūzija...
mani pirmie soļi, Dievs, kā es vēlētos atgriezt to dienu, to gadu un sākt iet pavisam pa citu ceļu, kaut vai pagriezties pa kreisi, nevis pa labi.
Kā es gribētu staigāt pa citām ielām, nevis pa tām pa kurām es pašreiz staigāju.... dažkārt rodas vēlme nestaigāt vispār. Dažkārt ir vēlme gulēt, gulēt un aizmigt tik dziļi, ka nekas un neviens nespētu mani pamodināt, pat ne man vissvarīgākais cilvēks pasaulē. NEGRIBU!NEVĒLOS!
Kur palicis mans iekšējais miers??????????????????????
Pazudis ellē...kas to lai zina, kur tas palicis, galvenais ir tas, ka tā vairak nav, tagad vienīgi ir palicis nepārvarāmās ciešanas,nepārvarāmais garīgais nogurums. Tas ir viss, kas manī ir palicis. Es varu staigāt pa ielām un skatīties cilvēkos, un pat dažreiz apbrīnot viņu spēju būt cilvēkiem. Tas ir viens grūts uzdevums būt cilvēkam, jo pašreiz par cilvēku es sevi nejūtu un neuzskatu.
Man nāk cilvēki klāt un jautā, kā es spēju saglabāt mierīgu prātu situācijās, kur lielākā daļa sabruktu. Es parasti atbildu, ka man ir stipri nervi. Meli! Es Meloju! Mani nervi ir tikpat spēcīgi un ievainojami kā jebkurai citai dzīvībai uz šīs planētas. Es neatšķiros ne ar ko, tikai laiku, kad es varu sabrukt, tā ir vienīgā atšķirība..........