Es viņu ienīstu, ienīstu no visas sirds....tajā pašā mirklī es viņu mīlu, nevaru to noliegt. Ir viens labums tomēr, es viņu tik bieži neredzu, tādējādi man ir iespēja viņu aizmirst. Kaut arī, neredzot viņu man vienmēr ir tāda tā kā ilūzija, vot man tagad ir daudz  labāk, es vairāk neko nejūtu, man uz viņu ir liels pohujs....smieklīgi....tiešām smieklīgi, un kā vēl nav, ieraugot viņu man viss sāk griezties, man iekšā paliek tik silts, tik patīkami silts........

Ārprāts, ko es tādu murgoju, es nedrīkstu izjust neko, tā neesmu es, kas jūt kaut ko, nedrīkstu es just, tas nes tikai un vienīgi nelaimi un sāpes...

Ja es spētu būtu nejūtīga.....dzīve būtu pavisam savādāka........