Omars Haijams
Es neredzu debesis vairs. Man acis
asarām pārāk jau pilnas.
Elles kvēle ir tikai dzirkstele maza
Pret liesmu, kas aprij mani.
Mana paradīze - viens mirklis miera.




No tā, ka es dzimis,
nav pasaulei nekāds.
es miršu, bet nemazināsies tās plašums
un spožums.
Neviens ir nekad nav pratis man pateikt,
Kam nācu es šurp un kam es aiziešu beigās.



Es nebīstos nāves. Sķiet nenovēršamais labāks
kā tas, kas man lemts no dzimšanas dienas.
Kas dzīve? Manta, kas dota pret gribu
Un kuras es atstāšu vienaldzīgi.



Cerēt uz mieru virs zemes - ārprāts.
Atdusai mūžīgai ticēt - ārprāts.
Pēc nāves tavs miegs būs it īss.
Tu atdzimsi zāles cerā,
Ko samīs kājām, vai puķē, kas novītīs saulē.



Es jautāju sevi, kas patiesi mans
un paliks no manis pēc nāves.
Mūsu dzīve ir īsa kā uguns dzirkste.
Kā liesma, ko garāmgājējs dzrīz aizmirst,
Kā pelni vējā - lūk, cilvēka dzīve.


Es neesmu prasījis dziivot.
Bez izbrīna, dusmām
Cenšos es saņemt it visu, ko dzīve man sniedz.
Un aiziešu es un nejautāšu nevienam
Par šo manu savādo gaitu virs zemes.