Gribēju rakstīt dzeju, bet nebija kam un ko. Rakstītais vārds tika meklēts grāmatās, kas nav izlasītas, un skatienos, kuri ir klātesoši, bet vairās. Bija viens acu pāris, viņš izcēlās citu starpā, bet šīm acīm bija bail, viņas ārpus zinātkāres un apbrīna nevēlējās doties. Tas laikam ir saprotams. Bija cits acu pāris, kurš mani joprojām apciemo miegā, bet viņas skatiens bija tik vēss, kā rokas, no sniegavīra meistarošanas. Jā, zinu, metafora nebija labākā, bet neko neteicu par labas dzejas rakstīšanu. Mēs te bijām divdesmit cilvēku, visi blenzām telefonos. Stulbi. Pietrūkst tie acu pāri, pat garāmgājēju, kuriem rakstīt, bet laikam atliek rakstīt vien ekrāniem. Kā lai padara šo manu lietu par mūsu lietu? Varbūt ekrāni sapratīs, ja acis vairs neskatās virsū. Var jau būt, ka jāmet tā poētiskā maniere pie malas un jāraksta kā normālam cilvēkam, par zupas taisīšanu, par geju lietu, par sabiedrības vērtību sabrukšanu, par pošu vardarbīgo sistēmu, par cilvēku neziņu, par cilvēku ziņu, par...

Varbūt jāmet pie malas.

Bet mūzika joprojām skan, klavieru taustiņi sit pret stīgām un liek vibrēt kaut kam, kas dziļi dzīlēs vibrē līdzi. Vai klavieru taustiņiem, tikai, tādā prasme? Jā, šī metafora arī neder. Tā pat nesapratāt. Nav tā mūsu lieta... Bailēm no nāves? Vientulības garša? Neziņa par nākotnes iztiku? Nē, laikam nav mūsu lieta. Dzert daudz un normalizēt seksu - nē, to nišu jau aizņēmis papardes zieds. Var jau būt ka, neviens nav rakstījis salkanu dzeju par virtuves logu un cigarešu dūmiem, par savas sievišķības apzināšanos šajā cigaretē un pusizdzertajā vīna glāzē. Bet man to pielūdzēju nav tik daudz, kuriem tos cigarešu dūmus un lūpukrāsas nospiedumus veltīt, lūpukrāsa arī īsti nekad nav piederējusi. Bļ, varbūt jānopērk. Varbūt jāiet gulēt, bet man arī šķiet, ka šodien gulta būs par šauru.

Varbūt man kādreiz sanāks to mūsu dzeju uzrakstīt.