Šī bija pirmā diena, kad smadzenēm varēja dot iespēju atgūties. Dramatiskais tonis tikai tādēļ lai justos labāk par izdarīto, jo nav īsti par ko justies labi. Nezinu vai pienāks diena, kad lasīšu savu tekstu, un man būs prieks par padarīto. Varbūt nav lemts - es citās "mākslās" biju spīdējis, gandarījums par savu darbu lai paliek tiem talantiem, kuri šo rakstības mākslu kopj no bērnu kājas, tiem, kuri pārliecināti izelpo katru teksta rindiņu, tiem, kuriem cilvēki lasot tekstus māj ar galvu, nevis saka žēlīgus komentārus.

Daudz tika izdzerts pēdējās dienās, nav brīnums, ka nauda beigusies - nēee, vainīga ir inflācija, nevis mana vēlme nodarboties ar ezotērisku huiņu, labi, tā arī protams ir vainīga, bet man vairs nav iespējas nestrādāt, varbūt tomēr jāmet viss mierā, jāatgriežas melnstrādnieka kurpēs, un jāatgriežas pie vecās labās ikdienas darba rutīnas - slīkt savā cinismā. Labi, nomierināšos.

atkal par sevi rakstu, idiots. šādas lietas lai paliek manā tekstu kaudzē, atvainojos par nelūgto atgriešanos un egocentrismu. Citkārt, cibas teksti joprojām liek smaidītī - paldies jums! Ilgi nesastaptā/aizmirstā, lētu afektu piesātināta cilvēku drāma, kas ir caurvīta ar egocentrismu, ir pielipusi. Te ir pāris dzīvi cilvēki, kuri jūt un cenšas būt atklāti, varbūt tā ir mana morālā vakcīna, es protams nevēlos lai mana 16. gadīgā vagīna cieš, bet varbūt tomēr palīdzēs, nevis sapīsīs vairāk, un cilvēks jau tik viegli nemaz nevar sapisties, varbūt tikai ar citu palīdzību, labi, var, ļoti viegli cilvēks var sapisties. Tas cilvēku sabiedriskais teātris piš prātu, viņa viņu mīl, viņam ir vienalga, viņš viņu, viņu, viņu mīl - viņas viņu atpakaļ. Es stāvu no malas un skatos, dzerot savu aliņu, drusku pabučoties arī sanāk, bet bļ, kaut kā stūlbi, ja bučošanās ir dažiem cilvēkiem intimitātes zenīts. Es protams esmu anieidžisma baltais bruņinieks, mana gultas amplitūda iet 8 gadi +-; es protams neesmu nekāds rekordists pat savā burbulī, bet kādam taču vajag normalizēt šo huiņu. Protams ar seksismu arī nevaru atļauties nodarboties, tas tikai privileģētiem sanāk, varbūt kādreiz. Aizvēršu acis un cerēšu, ka drāziens beigsies.

/lai miers uz zemes.