Pirmoreiz, kad lasīju tevi, nodomāju, viss, es apsolos par tevi vairs nedomāt, nemeklēt pūlī. Tavu rakstu es noliku uz gultas, es to izlasīju divreiz, zinu, ka pienāks arī trešā. Otrreiz, kad lasīju tevi, šķita, ka es sevi saskatu starp tavām rindām, es ļoti cerēju sevi tur ieraudzīt. Pārlasot katru teikumu, es patiešām sevi ieraudzīju, bet vienmēr pietrūka, kāds pavediens, kas man liktu tev zvanīt, un mūsu klusumā kliegt. Atcerējos, ka par sevi tev nepatika stāstīt, bet es vēlējos lai tu vari uzticēties. Neticēji, labi, kas tad man, tikai krūtīs īdēja un nevarēju iemigt. Es atceros tos ilgos apskāvienus un skūpstus tavā vārtrūmē, tos brīžus es esmu apciemojis pārāk bieži. Vārtrūmē vienmēr meklēju tevi, kad sanāk doties garām. Zinu, ka tu esi pārvākusies, bet tā vārtrūme mani joprojām velk savās važās, mānot, ka varbūt tevi tur ieraudzīšu. Es cenšos likt tevi mierā, bet man liktenis neļauj tevi aizmirst, tavi rēgi mani vajā, bet pats esmu pie vainas. Vispār, tev ļoti skaisti sanāk rakstīt, bet neko citu no tevis nevarēja gaidīt. Man gribas kliegt un lamāties par nepiepildīto dzīves ceļu, rakstīt vulgāri un piedzerties, bet uzrakstītie vārdi nodzēšas, un grūti ko sliktu par tevi bilst. Tu nobūri mani tajā naktī, tur uz parka soliņa. Es teicu, ka mīlu, bet laikam nevajadzēja. Tagad tā stūlbi, krūtīs joprojām smeldz, bet tevi nekur neredzu. Ja tas raksts bija par mani, tad tā tāda amatieru stunda, es tavu vārdu naktīs 80 reizes esmu pieminējis, man jau strupa grāmata sanāk, bet tu? ar savām divām lapām bojā man gaisu un atkal liec rakstīt tev. Tu pietrūksti, bet to jau zini. Zinu, ka tev nepietrūkstu, atslābsti.

resort centās izlabot. #blessed #chempions #alinnshnomanis #bijarheciigi