Netieku pie miera, kā resort uzminēja manas traumatiskās alkas pēc vērtējuma. Tā varbūt tāda cilvēcīga vēlme tikt novērtētam. Izklausās, ka kāds strādā valsts iestādē, jo instinktīvi onanē blakusstāvošajam. Jauki. Žēl, ka visi nestrādājam valsts iestādē. Tad tāda riktīga holandiešu stūre sanāktu. Visi tad, pēc akta, smaidīgi stāvētu pie cepumu kastēm un domātu par nākamās dienas sveicamo. Altruisti, īsteni jēdzīgo darbu darītāji, uzmanīgi tikai, ja sanāks kādu prieka aktu un cepumu izlaist, tad atliek streikot kā nelabajam vai vismaz izdegt, vienmēr taču var melot daudz. Nelaimīgais, nogurušais, nesaprastais, nenovērtētais draudziņ. Nākamo stāstu es veltu tev.
"Dieviņ, kādēļ tu ar saviem bērniem tā?" teica mazais Oidips, ņemot pēdējo konfekti no našķu trauka.
Omīte, dzerot savu dienišķo glāzi šmakovkas, atcirta: "Oidipiņ, nebēdā, papiņš pēc darba nāks ar jaunu konfekšu sainīti!"
"Omīte vienmēr zina, kā uzlabot omu" Oidipiņš izstaipijās glāstot savu pilno puncīti.
"Čuiļi, pipši": Lājs ieskrien pa durvīm iekšā un sāk slānīt mazo mērgli.
Aaa, nē tur kaut kas bija citādāk.
"Dieviņ, kādēļ tu ar saviem bērniem tā?" teica mazais Oidips, iemērcot pēdējo konfekti omītes galvas kausā. "Tulīņ nāks paps, viņš arī dabūs, bet mamma? Mamma zinās kā ir jārūpējās pa saimniecību - uz ceļiem, bļa." Mazais mērglis nodomāja, pārkāpjot pāri mīļās Omītes līķim. Tās pašas labsirdīgās omītes ķermenim, kura mazo mērgli tik mīļi piebaroja ar konfektēm.
Tas tā dienas atgādinājums par skaistajiem vecajiem laikiem, kad karogi bija sarkanā krāsā un visi strādājām vienā uzņēmumā. Ceru, ka mazi bērni šeit nemācas lasīt, ja mācās, varbūt labi, jo šoreiz centos bez anglicismiem. Kā Jums šķiet, mērenība kādreiz būs iespējama? Varbūt kultūrai jānomirst savos vēmekļos?