Par klejošanu
Es laikam esmu tajā vecumā, kad visiem satiktajiem interesē ar ko es nodarbojos. Tad man ir nācies skaidrot savu haosa un nepietiekamības statusu. Pēc vairākiem sarkšanas brīžiem esmu nolēmis sevi atzīt kā klaidoni. Daru šo, to, ko dieviņš dod. Dažreiz viņš dod, dažreiz liek man just to, ko nozīmē izmisums un dzīvot uz parāda. Dari ko darīdams, tāpat neizmuksi no sava likteņa.

Brīžiem šķiet viņš mani tur uz adatas, dod tik daudz, lai varu būt, bet ne tik daudz, lai dzīvotu klišejisko amerikāņu sapni. Man ir jāklejo, jādara tas, ko nevēlos, taču pēc visiem šiem klejojumiem, šķiet, esmu kļuvis stiprāks, noguris, bet stiprāks. Mani vairs neķer tās liesmas un cilvēki, kas kādreiz.

Taču brīžiem viņš dod žēlsirdības dāvanas, kas izpaužas skaistu cilvēku veidolos un citādu pasauļu ieskatos. Pietiek ar pāris vārdiem, lai smaidītu, mīlētu un justu.

Tagad apzinos, ka esmu citu cilvēku žēlsirdībā, atkarībā. Tas ir neciešami. Te nestrādā izvēle pār savu kompāniju, pār apstākļiem. Nē, tā ir nebeidzama ekskursija, kurā tu es iemests un tev jācieš savs likteņa spriedums. Nevaru būt tas koks, kurš aug pļavas vidu bez rūpēm par pārējiem un to formām. Man pie dirsas cik taisns tu esi un kā tu esi kāpis pāri līķiem, lai izaugtu taisnākais. Es nekad neesmu gribējis spēlēt šo spēli. Protam ir jauki uzvarēt un iegūt atziņu, bet tas nekad nav bijis par tevi. Es vienkārši gribēju lai sanāk skaisti.

Taču tā cietsirdība ir nesaprotama un neaprakstāma. Tu stāvi un skaties, neracionalizē, jo tam nav jēgas, iekrīti apātijā un centies izdzīvot. 'Pohuj' kļūst par āmen un 'man vienalga' par paldies.

Slīkstiet savas sirdsapziņas samazgās Jūs nelieši, bezsirdīgās būtnes, kretīni un tuvredzīgās maukas, es neciešu jūsu dabu un tās izpausmes, bet zinu, ka dievs man piespiedīs dalīt ar jums savu gaisu, izšķērdēt savu laiku Jūsu vēlmēm, Jums ubagojot.

Tad nu, izbaudu šo brīdi, kurš man ir dots, lai atvilktu elpu, lai pateiktos skaistajiem cilvēkiem savā dzīvē un gatavoties nākošajam klejojumam.