pēdējā laikā ir grūti kādu jēdzīgu vārdu uzrakstīt - kaut kādu apstākļu ietekmēts nejūtos savā ādā. skatoties uz pārējo tautu, tomēr gribas rakstīt, varbūt tādēļ, ka viņi tik sūdīgi to dara. itkā viss notiek, kaut kā šķeit nejēdzīgi sākt ar ikdienišķo inceļu huiņu, bet vulgāri var arī bez lamu vārdiem, konceptuālais vulgārisms brīžiem vairāk šķiet cilvēkiem izviebt savus ģīmjus nepatikā. Jāiemet pāris vārdi par n-to jauno gūltas partneri un cilvēkiem paliek neērti, nevar nekad saprast, vai tas ir aiz skaudības, vai tas ir patiess uztraukums par dvēseles korumpētības sekām. Mīkstie - tā es atšauju savā prātā, un turpinu aizlūgt ēterim par visiem tiem nelaimīgajiem, kas vēl cenšas būt kopā utilitāru un morālu iemeslu dēļ. Paši esat vainīgi pie savām nopuvušajām ģenetālijām un strupajiem augumiem. Jā, jā, par tavu sapisto dziedzeri jau dzirdēju, pastāsti labāk par to, kādēļ tev tās būlciņas tik ļoti garšo?

Bet zini? abstrahejoties no tām staigājošajām nelaimes čupiņām var dzīvot diezgan patīkamu dzīvi, galvenais nepist citiem diseni, ļaut cilvēkiem izvēlēties, lai viņi spēj pietuvoties kaut kādāi morālai autonomijai, kas balstās jūtu introspekcijā. citādi, inceļi, moralizētāji bieži vien savu incelismu vēlas pielipināt pārējiem sabiedrības infantīļiem. Es varbūt neticu ilgspējīgai monogāmijas izpausmei, jo vienkārši neesmu ar to sastapies, iespējams monogāmijas modeļa robežas ir jāpludina, bet paliekot pie atklātības imperatīva. Labi, bet ko darīsim ar visiem neglīteņiem? Man jau šķiet, ka prostitūcija ir normāls risinājums vai pārmērīgs alkahols, bet tur arī sākās problēmas ar robežām un piekrišanas būtību. Tas protams ir īstermiņa risinājums, kaut gan, konceptuāli prostitūcijas pakalpojums salīdzinoši ar dažām labām attiecības izpausmēm neatšķiras. Cukurtētu pakalpojumu ņemšana sabiedrībā ir kaut kā normalizējusies, tas laikam ir tas vecais joks par cilvēka robežu un naudas attiecībām. Var jau protams arī nepisties. Iespējams ir nepieciešams rast risinājumus, kā ķīmiski seksuālo libido nosmacēt. Tad varētu labāk koncentrēties uz nākamo videospēli, kas drīz tiks izlaista, lidot domu ēterī, neuztraucoties par ķermeniskām alkām. Tāda eksistence izklausās pēc stūlbas eksistences, kaut biežāk šie visi askētiskie stūlbeņi savā inteliģencē pārspēj visus izvirtušos.

Provinciālisms konvencionālā kontekstā šķiet slikta lieta, bet, ja vēlme ir piedzīvot "dabiskā dzīvesveida dabu", šķietami, jādodas uz provinci, kur dāmas nepiš pauri par uzmanības trūkumu un rokas ir ietrenētas slaukšanas mākslā. labi, tā tāda psiha lauku romantizācija, zinu, ka daudziem šķiet, ka mežā skaistāk, bet patiesībā lūrēt mākoņos ilgāk par 3 stundām nešķiet pievilcīgi, vai iet pakaļ aliņam piecus kilometrus, lai attaptos, ka veikalniekam šodien bija paģiras un nomērotais attālums ir veikts velti. Sķipsniņa narkotiku un mākoņi ar staigāšanu paliek interesantāki, tādēļ nepārmetu visiem narkomāniem, kas izkaisīti provincē, ļoti labi var viņus saprast, kādēļ čaļi osta benzīnu, bet tad netīšām attopas malkas šķūnī, anālā seksa laikā. Es nepārmetu, bet romantiku tajā neredzu. Jā, dzīve ir ciešanas, ciešiet vien! Jūs paliekiet savās sētās es palikšu savējā! Zinu, zinu - non sequitur. Bet es jau teicu par tiem jēdzīgajiem vārdiem un esmu tikai cilvēks.