Šo vēstuli Tev nekad neesmu rakstījis, taču, šķiet, ka ir īstais laiks to uzrakstīt. Es vēlējos tev pateikt, ka nevaru sagaidīt to dienu, kad satiksimies. Var būt mēs jau esam tikušies. Var būt, ka mūsu veidoli, mūsu stājas fragmenti, netieši mūsu domās ir aizkavējušies. Tu man esi ieņēmusi vairākus veidolus un vairākkārt es tevi esmu iemīlējis, taču palaidis garām, jo šķita, ka neesmu bijis tevis vērts. Vairākkārt Tu esi mani atraidījusi un es Tevi tāpat.

Es vēlējos šo vēstuli rakstīt, tagad, jo Tevi sajutu. Tas nav bieži, taču joprojām jūtu tavu klātbūtni. Man pietrūkst sarunas ar Tevi, pietrūkst tava klātbūtne, glāsti un nopūtas. Tava klātbūtne mani vienmēr ir padarījusi stiprāku un maigāku. Bez tevis pieredzes nešķiet tik pilnīgas, tu esi mans iztrūkums, spēka avots un patvērums. Es vēlos ar tevi saplūst, tā kā tas mums sanāk, dejot lēno deju un klausīties dziesmas, kas sarakstītas tikai mums.

Visu dzīvi es tevi esmu meklējis pūlī, visu dzīvi es tevi esmu jūtis, Tu mana viscēlākā dieviete, kuras altāri esmu apmeklējis pārāk bieži. Pārāk bieži esmu gulējis pie tavām marmora kājām, agonijā raudājis, cerot, ka apžēlosies, ka parādīsies un es beidzot varēšu dzert no tavām lūpām, peldēties tavās domās, savīties un atvīties, dalīt klusumu un just krūtīs tavas klātbūtnes kņudoņu, skūpstīt tavu pieri un smaidīt, jo beidzot esi blakus. Neviens portrets tevi nav spējis attēlot, neviena būtne nav tevi pilntiesīgi iemiesojusi. Ticība tev manī ir sadūrusi tūkstošiem duncīšu, kas izkustas, kad domāju par tevi un rakstu tev. Simtiem lapu par taviem glāstiem esmu pierakstījis, par visiem taviem veidoliem, pēc kuriem esmu alcis, kuros redzēju tevi. Brīžiem, šķiet, ka tu esi nežēlīga, jo aizgāji prom, jo neatradi mani, jo nesteidzies, jo nobijies, jo neraksti man vēstules, taču tevi joprojām mīlu visvairāk. Gaidot, turpināšu gleznot tevi savām domām, nedusmošos, turpināšu vākt puķu pušķus smaržīgākos, rakstīt tev dziesmas skaistākās, būvēšu pilis krāšņākās, tā lai tu mani atpazīsti, stāvot, tur tajā pūlī, pēc acu mirdzuma.

Nezinu kā tev klājas, taču, ceru, ka dzīves dubļi neliek tev pārdzīvot un raudāt, ceru, ka ziedi tevi lutina ar savu smaržu, ka lietus tevi nesaldē. Ceru, ka tev ir daudzi draugi, kuri par tevi rūpējas, ceru, ka neciet, nedari sev pāri un bieži nebaries. Tāpat ceru, ka brīžiem atceries arī par mani, ka zini, ka tevi mīl, ka vienmēr vari patverties, dalīt savu nastu un mīlēties. Loti lepojos ar tevi, jo turpini iet savu ceļu, cīnies, audz un nepadodies. Vēlos dzirdēt tavus stāstus, tavas domas, cerības un sapņus.

Sūtu Tev klusumu, naivus smaidus, čukstus, skūpstus un apskāvienus, vēlu tev visu labo, un zinu, ka tiksimies, ja ne šodien, ja ne rīt, tad mūsu sapņos, dejosim zvaigžņu aplenkti.