Par prieku
Šodien iepazinos ar Dailes teātra bijušo pirotehniķi. Vīrs gados, gara auguma, sirmiem matiem, izskatījās pēc Sema Eljota un Edgara Liepiņa. Abus aktieru vārdus meklēju internetā, jo Sirmā kunga vārdu neatceros, tādēļ aizņemšos aktieru, viņu negribēju "stalkot". Kungs savā laikā ir studējis aktieros, pēc kāda laika arī režisoros, viņš gribēja būt uz skatuves, taču biežāk sanāca stāvēt tai klāt. Eljots Liepiņš runāja par daudzajām teātra leģendām ar kurām ticies un smējies. "Tu jau nevienu nezini no viņiem. Ko mēs te vispār runājam?" - "Vispār, ar Bērziņu un Paukštello es esmu vienā izrādē spēlējis!". Viņš noskatījās uz galda virsmu un apklusa. "Nē, tur nebija nekas tāds, mēs tur tikai, tā, pa fonu blandījāmies, skatuves rekvizītus pārbīdījām." Viņš atguvās un teica: "Es vispār zinu, kurš tai izrādei sagatavoja pirotehniku" - "Ā, ja? Forši!"

Eliotam Liepiņam dedzināt patika labāk nekā spridzināt. Spridzināt bija baigais čakars, tur tā visa drošība. Bet liesma? "To vieglāk apvaldīt, tas ir kā ar suni, ja tu no viņa baidīsies, tad viņš tev kodīs, ja nebaidīsies, tad būs miers!" Vienā izrādē viņam vajadzēja aizdedzināt četru mucu augšas - uguns liesmai vajadzēja degt konkrētā augstumā, ilgumā, arī iedegties pareizajā momentā. Katrai mucai bija aptuveni 250 ml degmaisījuma. Degmaisījuma daudzums bija aprēķināts, eksperimentējot, lai tas izdegtu konkrētā brīdī, pierēķinot tā izgarošanu, kad nav aizdedzināts. Viss sanāca perfekti. Tāpat arī stāstīja, kad jau bija atbildīgs par gaismām, ka viņam vienreiz vajadzēja dzēst aizdegušās klavieres. Teica, ka Vija drusku pārāk ātri degošu vēstuli iemeta klavierēs. Klavieru virsma bija notecināta ar sveķiem, sveķi aizdegās. Viņš nodzēsa, viss bija kārtībā. Kad viņš bija gaismu nodaļas vadītājs viņš ar aķeni staigāja pa skatuvi,un undekorāciju sienās urba caurumus, lai ekonomiskāk varētu izvilkt vadus, tie bija noteikta garuma, citus laikam negribēja pirkt (nesanāca pajautāt), teica ka karmena bija briesmīga. Pirms kovida viņu atlaida, kad Žagars mainījās, taica, ka netur ļaunu prātu. Rādīja vairākas bildes, arī no man mīļiem pasākumiem. Arī video rādīja un stāstīja kā vienā operā spridzināja šaujampūlveri plintēs, kurām bija alumīnija stobri - izskatījās iespaidīgi. Runājām par Dailes teātri, teica, ka nav tas kā bija kādreiz. Piekritu, jo satiktie cilvēki, kuri ilgi dzīvojušies pa Daili dzīvo citādi, intensīvāk. Daile, ak tu skaistums - gardie smiekli, upeņu balzāms, piesmēķētā kafējnīca, augstais jumts, slīpā skatuve un dziļās darbnīcas - tie visi arī bija sapnis.

Priecīga saruna, pataustīju zāli, atcerējos.