Labrīt!
Man bija aizdomas, ka facebook piedāvā pazīstamus purnus pēc ģps datiem un pēc draugu loka, ar kuriem ikdienā sanāk tikties, bet ne jau no pēdējo sapņu redzētajām ģīmetnēm, tas jau būtu drusku pārāk kosmoss (iespējams jaunvārds apzīmējot neziņu). Es protams nezinu kādi tehnoloģijas sūdi ir tur ārā, jo kaut kādā ziņā tā industrija ir diezgan hitri klusējusi ilgāku laiku. Bija brīži, kad tehnoloģiju kompānijas bija saģērbušās, kā tāds salavecis un piedāvāja savus jaunos daiļdarbus pret labiem darbiem, bet kas tagad? Izmešu brīvu, kosmosa kuģa motoru cilvēki izgudroja pāris gadus atpakaļ, kas ar to notika? kādēļ neviens nevēlas to pievienot saviem jaunajiem miljardu vērtajiem rīkiem kosmosā? Kādēļ tikai ai-fonam uzlabojas atmiņa un interneta ātrums? Kur palika inovācijas? Viņas ir tur ārā, aizklātas vai neatklāts - poteto, potato - kartupelis vai buļba. Man vēl nevajag jaunās plaušas, bet labprāt iestātos rindā, lai arī nākamās varētu nokurīt.

Tā doma, ka tur ārā ir kaut kas, to daudziem prātos iesēja Skārleta un Malders. Viņi stāv apskāvušies, kā nevainīgi aktieri, lai jau, drusku dīvaini pat viņus skatīt tik intīmā pozā, bet laikam tur nevajag atgriezties, tā pat kā pie MCGaivera, arī pie netflix vispār nevajag atgriezties. Brīžiem vērtīgāk šķiet lūrēt sienā vai skatīties pornogrāfiju, nekā atgriezties tajā laika zaglī, priecīgam samaksāt par atņemto laiku, kuru varēja pavadīt tapešu skaistajās rievās vai kādas blondīnes starpenē. "Neaizmirstiet par nezināmo!" es bieži kliedzu iedomās, bet tas parasti tiek atstāts neizteikts. Viss neizteiktais, bieži, kaut kādā veidā dzimst, redzi? Nezināmais manu prātu čakarē tik ilgi, ka es to iepazīstot pavadu n-tās stundas, rezūltāts? Pāris noieti milimetri un pāris intuīcijas par notiekošajiem apziņas procesiem, bet tiem ir jāļauj nomirt neizsakot tos, to laiks piedzimt, gan kādreiz atnāks.

Vakar sevi atturēju no kādu četru ierakstu veikšanas Cibā - Nav par ko, draugi, es arī sapratu, ka labāk nevajadzēja, bet kamēr es esmu iesācis rakstīt, tad turpini vien lasīt šīs rindas, kas rodas manā ēterī. Tādēļ, ka nespēj nelasīt, tādēļ, ka tu taču tā nedari - nenomet tekstu tā pusvārdā, tas vēl izdomās nākt nakts vidū modināt:" Celies [..], celies tev saku!" Pareizi vien dari, ka turpini lasīt, bet nezinu vai tavu lasītprieku sanāks kādams apmierināt. Varbūt Ciba tādā ziņā ir teksta atkarīgajiem, kam ir nepieciešama nākamā deva. Pilnīgi pie dirsas, kāds tipiņš to ir uzrakstījis, nav svarīgi, kāds ir ģimenes stāvoklis vai politiskā orientācija - arī visas pārējās orientācijas. "Galvenais, iedod kaut ko palasīt bļaģ[labāk būtu bļeģ? nē, kaut kā neskan]." Varbūt ar katru nākamo vārdu Tu tomēr sāc man noticēt, ka jāņem lasīt kaut kas "normāls" nevis tie apšaubāmie tipiņu teksti Cibā, bet nē, gan jau nākamā tipiņa teksts būs labāks, tur es atradīšu savu dienišķo devu.

Labrīt, tho - Tavs vulgārais Rūķis.