Familiārā nedēļas nogale.
Piektdien satikos ar māsu. Bija norezervētas biļetes uz "Kabulas noslēpumiem" Jaunajā Rīgas Teātrī, sēdējām aizmugurējās rindās, citas vietas nemaz nebija palikušas, tajā brīdī es arī sapratu, ka iespējams man ir nepieciešamas brilles. Pirmais ko pateicu apsēžoties bija tas, ka skatuve izskatās pēc vienas lielas plīts, kas patiesībā bija bagāžas lente ar koferiem lidostā. Īsumā varu teikt, ka izrāde bija interesanta, lika domāt daudz un dikti, ko man īsti negribējās darīt. Pēc teātra devāmies uz Skyline Bar. Tāda sajūta bija, ka tur visi ir zviedri vai vismaz visi runā zviedru valodā. Vārdu sakot, nolēmām nevis ēst, bet dzert alkoholu, kā rezultātā es izdzēru trīs lielus kokteiļus ar ledu, vienu no tiem uzsauca kaut kāds Varis, kurš pajautāja telefona numuru un tūlīt pat atšuvās. Varim uz krekla bija rakstīts " Latvijas pirtis" un viņam patika apskauties. Jebkurā gadījumā, viņš nolēma, ka neesmu latviete un nerunāja ar mani daudz. Kad nolēmām, ka nekas aizraujošāks vairs nenotiks devāmies uz viesnīcu gulēt. Un tad es sāku domāt par to, kā cilvēli guļ. Mana māsa guļ tik mierīgi, ka viņas spilvens no rīta ir knapi ieburzīts, bet manā gultas pusē viss ir izvandīts, spilvens saplacināts un saņurcīts, palags sarušināt čupiņā. Tātad cilvēki iedalās mierīgajos un nemierīgajos gulētājos, es piederu pie nemierīgajiem, kuri no rīts nevar pamosties, jo pus nakti ir domājuši, kāpēc cilvēki guļ tā kā viņi guļ. Naktīs atnāk kaut kāda apgaismība un iedvesma nevietā, bet par to citreiz. Pienāca rīts, un man vajadzēja pielietot daudz iekšējā spēka, lai pieceltu savu vakarnakts nogurdināto miesu no tik brīnišķīgi mīkstās gultas.
Satikām trešo māsu. Īsumā, izvērtās jauka rudenīga, spirgta familiāra diena. Man vienmēr pietrūkst šādu dienu.