Nu un , cita starpā, ir viena patiešām lieliska frāze latviešu valodā. Apdomājiet to!

Stāsts īstenībā ir par to, ka šī cilvēka dzīves telpā fiziski ir vēl trīs guļvietas + paša cilvēka guļvieta. Garīgajā telpā – neviena no tām. Nākošajā dzīves telpā gaidāma tikai viena.

 Guļvieta, protams, ir vieta, kur gulēt. Un guļvieta ir zināmas saistības, ja šī guļvieta saistīta ar citu guļvietu. Tas nenozīmē obligāti apvienošanos vai dalīšanu, bet arī līdzpastāvēšanu. Guļvietā tomēr mēs liekam daudz uzticības otras guļvietas apdzīvotājam, bet uzticība, tā veido saistības. Mēs labprātīgi neguļam vienā telpā ar kādu, kam ne mazākajā mērā neuzticamies.

 Daži domā, šis cilvēks liels. Četras guļvietas, vai ne. Zvaigznīte (drīzāk gan zvaigzne, jo liels). Vismaz tā viņš ir droši vien ir izgūlies. Bet tie, kas uzticas, tie zinās - katru nakti visnecilākajā stūrī mazs embrijs cīnās; vai iedomājies, ko tas vispār nozīmē – katru, ikkatru dienu izaugt lielam?

Trīs tukšas guļvietas, tās rada bailes, nedrošību. Tāpat, kā bērniem, kam visādu iemeslu dēļ tiek sačakarēta izpratne par ģimeni, kam kaut kas ļoti trūcis, tā mūsu mazajam cilvēkam ik reizi jāaug, jo lielums rada kaut kādu ideju par stabilitāti, lielums nozīmē pārliecību, varbūt pat visu patiesību kā tādu. Un katru dienu ap vakarpusi jāprotas vien atsēsties no sava svara un saprast, ka stulbi. Un tieši šādā gadījumā tieši tik banāli, cik tas tā skan, līdz visiem neironiem un kapilāriem beidzot aiziet sajūta, kas ir rokas, rokas klēpī saliktās. 

Un tad ir viena guļvieta, otra varenā opcija, uz kuru iet (bēgt taču, protams). Ir pavisam skaidrs, no kā jābaidās. Bez tukšumiem savā telpā, kāpēc lai embrijam ienāktu prātā, ka kaut kas nav kārtībā - jeb kur lai rodas ideja, ka ar sevi vien nepietiek? Kāpēc lai viņš vispār iedomātos augt?

 Tātad, vai nu augt katru dienu un nevis vairāk, bet tikpat, katru reizi no jauna, vai neaugt vispār.

 Ā, nu tagad droši vien beidzot jāpasaka, ka vispār jau skaidrs, ka visa tā problēma ir garīgajā telpā. Es tikai tāpat. Gribēju izstāstīt.