stiprā tante
Bet šovakar es esmu kājās, jo tā vien šķiet, ka tās būs palikušas vienīgās, kuras man kaut kur nav gadījies nejauši piemirst. Principā es pat varu uzskaitīt, kur mani šobrīd var sastapt:
1)burvīgā mini dūrītē palika sažņaugts mans rādītājpirksts, neskatoties uz to, ka pie šīm dūrītēm jau ceturtdien bija palikušas tādas lietas, kā plaukstas, acis un visvairāk jau sirds
2)rokas galīgi aizmirsās notīt nost no māsas, dikti daudz tās laimes tomēr
3)greenwoodā līdz ar atstāto žaketi jābūt klāt arī pleciem un krūtīm; visticamāk arī mugura varētu mētāties kaut kur turpat
4)vēders un galva pēc "Smilšu vīra" neapšaubāmi izdaiļo Operas II balkona pēdējās skatītāju rindas pašu vidu
5)bet par smadzenēm runājot, varu tikai minēt. Un šobrīd es diezgan pieturos pie versijas, ka tās meklējamas kaut kur spilvenā

Nu, bet kājas ir, un tas ir jauki. Tā jau tautā mēdz runāt, ka stipriem cilvēkiem vajagot spēt vienmēr noturēties uz kājām, arī tad, ja gāž gar zemi. Man gan sāk rasties aizdomas, ka šito izgudroja tantes trolejbusos.