Andri uz sekciju!
Andra Jakubāna "Vakariņas ar klaunu" ir apmēram tas pats, kas nepareiza informācija Veselības centra 4 mājaslapā. Sīkums jau, bet tik un tā liek bezjēgā celties pusseptiņos no rīta un ar visu grandiozo lupatas pašsajūtu kulties uz turieni ar diviem transportiem, lai no blondās reģistratores dzirdētu 'neko tādu nezinu', kaut seja vairāk saka apmēram 'man šķiet, drīzāk jūs vienkārši neesiet sevišķi gudra'. Tāds variants, protams, arī pastāv, bet es tik un tā jūtos piečakarēta. Reiz piečakarēta slimiķe, tagad piečakarēta lasītāja.
No sākuma gribēju salīdzināt ar to tārpu muslī, kas ar visu karoti apstājās trīs centimetrus no manas mutes, bet tas, lai gan arī radīja piečakrētības sajūtu, laikam tomēr bija daudz riebīgāk un psiholoģiski traumējošāk. kā jau ar māsu runājāmies, ne par pretīgiem uzskatītie stāstiņi pie galda, ne mats zupā nespēj panākt to efektu, ko izdara nevēlamu dzīvnieku klātbūtne ēdienā.

Šovakar Andris Jakubāns līdz galam neizlasīts tiek izsūtīts uz sekciju (šoreiz nevis to procesiju, kurā uzšķērž un baksta iekšas, bet to milzīgo objektu ar septiņpadsmit durtiņām) līdz tuvākajai iespējai atgriezties reģistrētajā dzīvesvietā, savukārt es varētu mēģināt izspiest no sevis nu jau akūti nepieciešamo saimniecisko aktivitāti. Nelielā vienistabas dzīvoklī nekārtība var būt neticami klaustrofobiska.