par prieku un asarām,kas laikam nav iesnu raisītas tomēr
Kāpēc,kad runā par prieku gribas raudāt?-
Dievs tikai var atmodināt no miroņiem pēdējo cerību,kuru es eju aprakt uz kapiem.Neviens cits to nespēj.Un vai tad tieši šāds gadījums vispatiesāk nepastāsta par Prieku.Un par šādu prieku man arvien nāks raudiens.Bezspēcība..bezspēcība..bezspēcība.Es nespēju būt priecīga.
Bezspēcība ir tik spēcīga.
Katra asara tuksnesī ir dārgums.
Katra liecība tik dedzinoša,ka jāraud-ak,tad tas ir tas pāri plūstošais prieks?Tik ļoti gribētos,lai to nenoroku zem laba daudzuma miega un krietnas porcijas egoistiskā prieka un egoistisko skumju.Īstenībā patiesas skumjas nemaz nav iespējamas bez patiesa prieka,un otrādi.Katra asara ir kā dārgums,kuru gribu savīt ar prieku.
"Meklējiet prieku Kristū".

varbūt par daudz gribu.tāpēc reizēm raudu?
varbūt viss ir gluži tik vienkārši.