Nu labi, sodien sadomaaju mekleet arii Ziemaa kaut ko forsu. Es centos un vina pati arii. Dienas viduu aiz maakona malas izliida saule, bet taa kaa makonis bija virs manis tad turpinaaja snigt. Saule tur laikam kautko salipinaaja un lejaa krita drausmiigi lielas sniegpaarslas, viena otra pat pus plaukstas lielumaa. Uz krustojuma pat aizskatiijos taa ka palaidu zalo gaismu un masiina aiz manis saka taureet. Lai gan liekas es tur nebiju vieniigais taads sapnotaajs - veel arii no otras puses vienaa joslaa staaveeja masiinas un nekusteejaas uz zalo gaismu.
Vakaraa, kad bija jau tums, aizkuulos liidz ezeram. Ezers jau bija aizsalis(vot neraza) ar diezgan biezu ledus kaartu, jo suni jau bija skraidijusi bez paziimeem, ka kads buutu ieluuzis. Vis apkaart bija tums, bet parka celins bija izgaismots ar zemaam lampaam un to vareeja veel redzeet kadus 100m uz prieksu kaa gaisu koridoru. Par cik lampu reflektori bija versti tikkai uz leju, tad izskatijaas ka sniegs peeksni paraadaas no nekurienes un kriit lejaa spidinoties un mirgulojot lampinu gaismaa.
Taas bija lietas kuras sodien izdevaas atrast lai attaisnotu ziemas eksistenci. Vienam gan nekaadi ataisnojumu nevaru atrast - A-U-K-S-T-U-M-A-M. Tas pasaakums manaas aciis diez vai kadreiz tiks reabilitets.