man likās, ka es ar sevi vispār nesarunājos, kad esmu viena, bet patiesībā daru ko daudz sliktāku. prātā ienāk kaut kāda doma un tad iztēlojos sarunu ar kaut kādiem interesantiem cilvēkiem, kurā iepazīstinu viņus ar šo ļoti svarīgo domu, kas patiesībā ir random huiņa no manas ikdienas. protams, tas galīgi nav tik slikti kā tie brīži, kad es vienatnē izdomāju gan ārprātīgi smieklīgu joku, gan perfekto sarunu, kurā mans dzirkstošais humors būtu kā ķirsītis uz kūkas, izsmejos līdz asarām un tad esmu bēdīga, jo tāds brīdis nekad nepienāks.