rugetta
16 Novembris 2018 @ 17:47
 
mamma atsūtīja lielu kasti ar saldumiem un žurnāliem, tajā skaitā staburadzes kēksu un teātra vēstnesi. ja es neeju pie simtgades, tad simtgade nāk pie manis.
 
 
rugetta
13 Novembris 2018 @ 18:09
 
ja es kaut ko gaidīju no šī mācību gada, tad tā bija puslīdz priecīga tradicionālā bilde ar iesietu bakalaura darbu. un tomēr izrādās, ka tā iesniegšana ir elektronisks process. šis prieks man ies garām.
 
 
rugetta
10 Novembris 2018 @ 14:33
 
man tā gribas krāt naudiņu Jaunās Dzīves starta kapitālam, bet tajā pašā laikā, kad savācas normāla summa, to visu gribas iztērēt teātra biļetēs. kā šobrīd, jo nākamo brīvlaiku varētu piesātināt ar kvadrifrona programmu, tik ļoti gribas redzēt. teātris Jaunajā Dzīvē būs tikpat svarīgs kā Vecajā, ja ne vēl svarīgāks, bet tomēr gribas, lai Jaunā Dzīve tiešām ir Jaunā, nevis Vecā II: Back to Imanta.
 
 
rugetta
09 Novembris 2018 @ 19:43
 
jauns homesickness līmenis šovakar - skatos "служебный роман", ļoti skaisti. jo mammas mīļākā filma un gribas pie mammas. vai vismaz, lai mamma bišķīt naudu iedod. šī ilgā prombūšana nekam par labu nenāk.
 
 
rugetta
09 Novembris 2018 @ 16:55
 
un koncertu tēmu turpinot, riktīgi skumstu, ka neaizgāju uz bērnības milicju pagājušonedēļ. kāpēc neaizgāju, pat neatceros, katru vakaru kaut kas labs notika, ļoti labs brīvlaiks. bet vakar un šorīt klabināju eseju un klausījos un sāku riktīgi skumt. pagājušajā semestrī, esejas klabinot, uz riņķi klausījos ezerus, pēc tam aizgāju uz pāris koncertiem un baudīju savu mīļo mācību mūziku pilnīgi citā, neizsakāmi labākā vidē, priecājos, ka tā paceļas pilnīgi citā, neizsakāmi labākā kvalitātē, un pati arī kaut kur pacēlos.

tagad eseja ir nodota, varu gultā lasīt hariju poteru, ēst kūkas un dzert alu. lai gan daudz labprātāk vemstītos kādā rīgas bārā. tā es pieķēru sevi domājam pagājušonedēļ aptiekā pie poda - labāk šis, nekā trimda.
 
 
rugetta
09 Novembris 2018 @ 13:52
 
gadījums ar džeku vaitu laikam man beidzot lika apjaust, ka es dzīvoju brīnišķīgu koncertu lielvalstī. šovakar galvaspilsētā uzstājas new order un, ja nebūtu izpārdots, ar lielāko prieku atdotu pēdējo naudu, pāris orgānu, dvēseli un galus.
 
 
skan: true faith
 
 
rugetta
07 Novembris 2018 @ 22:31
 
un vēl, protams, šausmīgas ilgas pēc vasaras un pivčiem uz lievenīšiem
 
 
rugetta
06 Novembris 2018 @ 16:26
 
šorīt saņēmu īsziņu no savas lielās pirmā kursa mīlestības, pirmās salauztās sirds, labi izsmējos un par godu šai pašizaugsmei nopirku jaunu kleitu.
 
 
rugetta
05 Novembris 2018 @ 15:09
 
man bija ļoti labs minibrīvlaiks, daudz alus un daudz kino un manas mīļākās sejas, tagad tikai jāpārdzīvo novembris, kurā, par laimi, tikai 30 dienas, ne 31. šito es sev stāstīju ceļā uz lidostu, līdz tēva mašīnā ieskanējās talking heads - road to nowhere, mans emocionālais cietoksnis drusku uzsprāga. šitik raudulīga c terminālī (vai arī tā skaitās lidostas vienība, kas zemāka par termināli, bet augstāka par geitu?) neesmu bijusi kopš 15.09.2017.
 
 
skan: iepriekšminētā dziesma
 
 
rugetta
03 Novembris 2018 @ 10:59
komforts  
pagājušonakt sapņoju, ka man ir attiecības ar jaunēkli vārdā komforts. KOMFORTS. un es no komforta izšķīros lielveikalā, dramatiski paziņojot, ka man ir jūtas pret kādu citu. zemapziņa, tu pat necenties.
 
 
rugetta
01 Novembris 2018 @ 23:37
 
noskatījos "bohemian rhapsody" un, kā jau paredzēju, noraudāju visu filmu. kā jau vēlreiz paredzēju, man spēcīgi atpūta kādreizējo fanātismu, mīlestību un pielūgsmi pret frediju un queen. nesaprotu, kāpēc tagad tā noslaucīta kaut kur otrajā plānā. kudos režisoram par spēju iztikt bez emocionāliem kadriem par slimības progresu vai, pasarg dies, nāves gultu, lai gan biju tādam gadījumam morāli gatava. un tad jau būtu kaukusi no splendida līdz piesietajam ritenim, no riteņa līdz mājām. kā toreiz, kad mani trīs četru gadu vecumā vecāki aizveda uz vinnija pūka filmu, kurā, kā man likās, visi mīlīgie dzīvnieciņi iekrita aizā un nomira, bet beigās tomēr izdzīvoja. es esot augstos decibelos raudājusi pa visu ielu, līdz tēvs piedraudējis, ka mēs neiesim uz makdonaldu, ja es šitā turpināšot, un tad es, protams, esot apklususi.
 
 
skan: queen
 
 
rugetta
31 Oktobris 2018 @ 20:34
 
biju vācieša muzejā paklausīties, ko teiks arhitekte gaile. iznācu ar vienu domu - cik labi, ka ir pārdaugava. un tad mazliet sakaunējos par savu izmisīgo raušanos uz labo krastu. un tad šīs jaukās pārdomas pārtrauca bezkaunīgais aicinājums iečekoties lidojumam.
 
 
rugetta
30 Oktobris 2018 @ 12:07
 
oktobra beigas rīgā - sprēgā rokas (un trīc arī), sprēgā lūpas, pēkšņs saltums pret cilvēkiem, lietām un vietām, bez kuriem, likās, ka nekad neizdzīvošu, toties vasarā iesauļotās sandales uz kājām joprojām izcili labi redzamas.
 
 
rugetta
25 Oktobris 2018 @ 18:13
 
pēdējie vakari trimdā pirms braukšanas mājup ir drausmīgi auksti. šoreiz burtiski - izrādās, ka es esmu kaut kāda ļoti salīgā, jo man vienīgajai novembra priekšvakarā gribas slēgt iekšā boileri, bet pārējie tikmēr jūtas kā tropu klimatā. taimeris no trim sildīšanas stundām tagad uzgriezts tikai uz vienu rīta agrumā, es jūtos mazliet apvainojusies par šo gājienu. vispār gribēju šovakar salt kinoteātrī, bet naudas nav un nekā nav. vismaz tūlīt būs bize un labietis un lēta tabaka un silti mājās.
 
 
rugetta
24 Oktobris 2018 @ 23:09
 
man pietrūkst apdzīvot dzīvokli, dzīve mājā nav priekš manis, esmu tramīga. es tagad gaidu mājās no darba pārnākam š, manu mīļāko šīskomūnas biedreni, lai varu mierīgi iemigt, kamēr viņa rosās apkārt, a viņai jau bija pirms pusstundas jābūt!!!1

š ir mans mīļākais cilvēks šogad, ja neskaita kaut kādas vājprātīgas dīvainības. piemēram, nesen viņa sacīja, ka viņai riebjas dabīgais apgaismojums, un gaišā dienas laikā rubī iekšā to lampu dzeltenumu, kas manām acīm liek asiņot. nu ok. par cik abas esam pīpmanes, es, estētisku apsvērumu vadīta, iegādājos smuku miseni benčikiem, kuru arī pielasīju pilnu, jo mūsu dārziņš bija piemētāts. par šo vides sakopšanas akciju š ieminējās pirmā, un nu jau kā mēnesis riņķī kopš esmu pelnutrauka īpašniece, bet š benčikus tur met tikai manā klātbūtnē, pārējā laikā tie nonāk uz zemes un es taču redzu, ka mans daiļais trauks netiek pilnvērtīgi izmantots. nu ok, bet es tiešām to nespēju saprast, vakar sūdzējos i, kāpēc jāmet zemē, ja var mest traukā, un viņš tikai savā mierīgajā balsī noskaitīja, ka nekad nevar zināt, kas notiek tajos angļu prātos. es smējos. bet š man tiešām patīk, viņa no darba vienmēr atnes maizi, bulkas un kūkas.
 
 
rugetta
24 Oktobris 2018 @ 13:14
 
es esmu ļoti pateicīga par tiem draudziņiem, kas nokrīt no debesīm tieši tajos vakaros, kad mani anxiety līmeņi lauž visus rādītājus. i man pat iedeva nedaudz savas tabakas, jo es tagad taupu naudu, lai varētu parīt lidostā smalki iedzert kafiju. un vispār nezinu, kur gan esmu nogrūdusi savu ceļasomu.
 
 
jūtos: beidzot atslābums
skan: the white stripes - i'm lonely (but i ain't that lonely yet)
 
 
rugetta
23 Oktobris 2018 @ 17:46
 
well i'm finding it hard to say
that i need you twenty times a day
i feel comfortable so baby
why don't you feel the same
have a doctor come and visit us
and tell us which one is sane
 
 
skan: the white stripes - i'm finding it harder to be a gentleman
 
 
rugetta
22 Oktobris 2018 @ 15:24
 
trešajā un pēdējā trimdas gadā mana ģimene laikam ir labi saradusi ar manu prombūtni, jo skaiprandiņi kļuvuši īsāki un retāki, pārrunājam konkrētas lietas, vēstules arī nesaņemu (iespējams gan tāpēc, ka man pašai prasa drausmīgu piespiešanos uz tām atbildēt), mana došanās ārpus jūrmalas viņiem arī vairs nav tik big deal kā pagājušo vai aizpagājušogad. tas taču ir normāli, bet es, protams, to iztulkoju kā sliktu zīmi, ka mājās kaut kas ir noticis. un neviens man vienkārši par to nestāsta.
 
 
rugetta
21 Oktobris 2018 @ 02:19
 
nakts vidū ēdām scones un runājām par brexitu, tējas gan nebija.
Tags:
 
 
rugetta
17 Oktobris 2018 @ 21:50
 
kad es izdomāšu, ko uzrakstīt par džeku vaitu, pēc tam rakstīšu mājasdarbus. man gribētos domāt, ka es izsvīdu pilnīgi visus sūdus un šīrīta saullēkts braitonā bija muļķīgi jauks, simbolisks sākums kaut kam labam.