nogāju, lai noskaidrotu, tieši cik grūti un drausmīgi tas ir, jo pārliecība par to, ka noiesim, jau bija. iespējams, ka tas ir labākais, kas ar mani ir noticis pēdējā laikā - lai gan pēdējā laikā ir bijis nudien daudz labu notikumu. šis ciešanu festivāls tomēr visu pārtrumpo. ir diezgan skaisti gulēt 54. kilometra viršos un trauksmēt par zirnekļiem, kas, iespējams, tieši šajā brīdī lien iekšā guļammaisā. un apraudāties 74. kilometrā, sasniedzot nometni, pēc kuras daudzi neturpina ceļu, bet tu saēdies ceptas desiņas, padzer kafiju un močī tālāk. un 80. kilometrā, kad tev vienlaicīgi tomēr sāk berzt apavi, ir beigušies plāksteri, esi atdalījies no kompānijas, un ir spiedoša vajadzība dirst. un 98. kilometrā, kad šosejas galā ir redzami izgaismotie rojas burti, jo iet pa šoseju ir bijis drausmīgi, bet ne tik drausmīgi kā pa kaltenes pludmali. un sēžot 127. kilometrā uzstādītajā kāpu krēslā, kuram ir perfekta forma un izmērs, un kurš ir priedes mestā ēnā (!!!). ir daudz sāpju un satraukuma, lielākoties par ātri aizritušo laiku, bet tas arī viss. ikdienas huiņa pat prātā neienāca, tviteri un ziņas nelasīju, tikai dalījos ar bildītēm. ļoti ceru, ka pēc gada pasaule vēl būs un mēs visi vēl būsim, un es varēšu atkārtot.