mapats šito toč vairs neskatās

olympique

nedēļas laikā esmu dzīvajā dzirdējusi:
Juuk
Aptiekas bēru ansambli
Bērnības miliciju
Židrūnu
Aston kais

braucot mājās no Cēsīm, nezkāpēc izvēlējos kratīties pa drausmīgo Raunas ceļu. nesen bija lijis un strauji nokritās temperatūra. viss ceļš bija kapota augstuma garaiņu, kas tvaikoja no dienā uzkarsušā asfalta, apņemts. brīžiem krūmmalās spīdēja nezināmu zvēru acis. kratījos, skaļi klausījos Vismaz trīs vārdus un domāju, ka iespējams tāds varētu būt ceļš uz elli.

jūs esat cilvēces labākā versija

olympique

Līgu pH3 fanus (var nākt arī nefani un par tādiem kļūt) aicinu 1. augustā uz KKC. mēs kaut ko diezgan pēhātrīsīgu džemosim ar smalku franču video mākslinieku Vincent Moon.
būs K ar giču un pedāļiem, Ieva ar flautu un pedāļiem, Uguns Guntis ar didžu un laikam arī pedāļiem un Līgas ar balsīm un kkādiem žvadzināmajiem.
kas un kā tur būs man joprojām vispār nav skaidrs, bet tajā mikromēģī, kas mums vakar bija (bez Vincenta), bija visai noizīgi.
https://www.facebook.com/events/2379570158902238/

sirds ir milzīga, tur mierīgi saiet iekšā visas pretrunas

man birojā uz galda stāv vakar dārzā paņemtie pirmie āboli. lūk. smaržo rudens.

Nu ko es pēdējā mēneša laikā izlasīju.

Anšlavs Eglītis, "Lielais Mēmais",
Donna Tarta, "Ciglītis",
"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris",
Brins-Džonatans Batlers, "Pasažieris".

Viss patika.

dārgie draugi, īpaši tie, kas bija aizkustinājušies par fabrikas "Abuls" salidojumu. gribu tajā visā drusku iesaistīt arī jūs.
karoč, Mudītei - brīnišķīgai 80+ kundzei, ar kuru principā viss sākās, ir nepieciešama vairogdziedzera operācija. es biju viņu maijā aizvedusi uz Valmieru pie ārstiem un viņi teica, ka operāciju vairs nevar atlikt, jo vairogdziedzeris tik izplešas un drīz sāks spiest uz balss saitēm un pastāv reāla iespēja, ka viņa zaudē spēju runāt. jau tagad no rītiem paejot laiks, kamēr ierunājoties. bet Mudītei ļoti patīk runāties un viņa runā ļoti jaukas un interesantas lietas.
viņai ir maznodrošinātās statuss un viņa ir pavisam viena - vīrs miris ar vēzi, dēls piedzimis ar invaliditāti un dzīvo pansionātā, viņa pati mēdz iet ēst uz zupas virtuvi. operācija maksājot 200 eur. ja būtu dārgāka, tad viņai kā maznodrošinātajai tiktu segta, bet tā kā ir tikai 200 eur, tad tie viņai jāmaksā pašai. es līdz galam nesaprotu to birokrātiju, bet īsumā - Mudītei vajag 200 eur operācijai, kuru viņai nav. uz pašu operāciju viņa ir jau pierakstījusies rudenī, bet salidojumā teica, ka droši vien jau ka neies, jo nevar samaksāt. 8. augustā Mudītei ir vārda diena, es līdz tam laikam gribu tos 200 eur savākt un aiziet viņai uzdāvināt. te stāstā parādāties jūs, mani dārgie lasītāji - tā kā summa ir neliela un man negribas neko pirms tam saskaņot ar Mudīti, lai prasītu ziedot publiskāk (bet, prasot publiskāk būtu pieklājīgi saskaņot), es domāju, ka mēs te visi varētu sadoties rokās un samest Mudītei operācijai. mēs pašas - kopienas teātra krū, jau esam kādu trešdaļu sametušas.
rekur mans konts, rakstiet maksājuma uzdevumā "Mudītei". kad būs savākušies 200 eur ziņošu, bet, ja nu paspēs iekrist vairāk, tad Mudītei vienkārši būs vairāk. viņa dzīvo mazā, mazā, ar malku apkurināmā dzīvoklītī - būs naudiņa, lai pārlaistu ziemu. viņa noteikti naudiņu neizšķērdēs niekos, viņa ir ļoti taupīga un pieticīga un kārtīga.
INESE TONE LV82HABA0551008173022

liels paldies!

pirmais apdeits. mums ir jau 110 eur
otrais apdeits. ir 160 eur
trešais apdeits. IR 200 EUR (ja kādam gribas vēl kaut ko pa virsu - zālēm vai malkai - var skaitīt, bet operācija ir nosegta!!!) PALDIESPALDIESPALDIES

sen nav nekas par ēdienu rakstīts (es sākumā uzrakstīju par "darbu" nevis "ēdienu", bet tā nebūtu taisnība).
man kā karu, pēckaru un izsūtīšanas pārcietušu ļaužu pēctecei epiģenētika neļauj mest ārā ēdamas lietas. man bija svaigi lasītas upenes (man vispār upenes ne visai garšo. nu upeņu balzams, jā. smūtijos - nē. fui. zapte man ar baigi neiet), pagājušā gada ķirši, ērkšķogas (jau blendētas un bez mizām) un citronliānas ogas saldētavā. un pudele ar vienreiz jau sildītu karstvīnu no Kvadrifrona ZSV ballītes. tad nu no tā visa un vēl šā tā savārīju zero waste ziemassvētku zapti.
1,5 kg ogas (1/3 no tām upenes);
nenosakāma tilpuma pudele ar karstvīnu (apmēram 4 nezināma tilpuma krūzes);
1,3 kg ievārījuma cukura;
kancis ingvera;
drusku vairāk nekā puscitrona sula + drusku citrona miza;
visādas garšvielas - virces, raibie pipari, anīszvaigzne, kanēlis, kardamons, krustnagliņas, varbūt vēl kaut kas;
savāra, salej burkās un ir. ļoti garšīgi. nu drusku nepatīk tie citronliānas ogu kauliņi, bet viņas garšīgas.
manliekas ar brī un visādiem citiem sieriem aizies baigi labi. nupat uzēdu ar plombīru. arī bija labi.

vēl ieliku kārtējo liķieruzlējumu.
upenes + atkauloti pērnie ķirši no saldētavas + 1 apelsīns (miza un sula) + tumšais muskovado cukuriņš + ingvers + garšvielas + litrs šnaba.

Pirmā sieviete, kas vienatnē apbrauca ar velo apkārt pasaulei bija Rīgā dzimusī Anniņa Koena Kopčovska. Ar velo viņa iemācījās braukt dažas dienas pirms pasaules apceļošanas sākuma.


https://en.wikipedia.org/wiki/Annie_Londonderry

Kas šobrīd no mākslas skatāms Cēsīs?

Kas ir foršākā lieta, kas ar tevi pēdējā pusgada laikā ir notikusi?

Simo: dubultvē sākas ar d

"Uz kloķiem nedusmojies, kloķi ir laba lieta" (E.Smiļģis)

vēl man vakar vismaz trīs cilvēki, tai skaitā pilnīgi sveši, piedāvāja kabaci

kas vēl mani vakardien iepriecināja - klausīties kā vietējie cilvēki runā. Trapenē un Ilzenē ir malēniskās izloksnes, ko iekmējusi arī leivu (Vidzemes igauņi) valoda (vispār netālu no Mežslokām ir leivu senkapi). vārdi tiek lauzti, skaldīti un īsināti (ciris /cirvis/, purs /purvs/, duris /durvis/), citādi izrunāti skaitļavārdi (sešdest /sešdesmit/). un, piemēram, tagadējais Vecmežsloku saimnieks, dzimis tajā pašā gadā, kad es, sakot "nesen" lieto formu "ne pa senam".
izloksnes un skaitļavārdu izrunas vispār var ikdienā dzirdēt arī Smiltenē, principā tā sāk runāt jau kādus 20km no Smiltenes uz austrumiem un, jo tālāk - jo izteiktāk. mana vecāmamma runāja literārās valodas intonācijās, tomēr mēdza teikt - ciris, duris, utt. vecaispapa runā lauztās intonācijas līda laukā vairāk.

pēdejā pusgadā esmu daudz laika pavadījusi ar Grīnbergiem. bet pēdējais laiks diezgan asi pārmeta mani uz otru pusi. Alda bērēs drusku patērzēju ar mammas brālēniem. rezultātā vakar nokļuvu diezgan iespaidīgā ekspedīcijā pa Trapeni un Ilzeni ar diviem mammas brālēniem. es kaut kad ziemā biju drusku pakustinājusi mammas pusi un domājusi, ka vasarā vajadzētu izmest līkumu un paskatīties visas tās mājas/mājuvietas, kas saistītas ar dzimtu, bet bez mammas Raganas brālēna, tas būtu bijis visai rēni un bezjēdzīgi. viņam ir milzu džips un milzu aura, viņš nekautrējas iebraukt svešā mājā gandrīz pa durvīm iekšā, visu paprasīt un noskaidrot un izrunāties. nekautrējas arī braukt cauri buļļu aplokam paskatīties "Nigastus" - māju, no kuras cēlušies Liepiņi - t.i. sākuši tur dzīvot uzvārdu došanas laikā. un bez mammas Trapenes brālēna, mēs nekad nebūtu nokļuvuši kādreizējā "Izabeles/Leišu" vietā, jo viņš vienīgais vēl zina, kur tas bija.

dažas piezīmes:
* mājas, no kurām cēlušies Liepiņi ir Nigasti. t.i. uzvārdu došanas laikā barons 3 brāļiem iedevis 3 dažādus uzvārdus - Liepiņš, Kļaviņš un Zvīgzna un izrentējis tiem katram savu saimniecību - Liepiņiem Nigastus. man mājās ir ļoti skaists 1939. gadā taisīts ainavu arhitekta Nigastu plāns. vakar no mammas brālēna dabūju arī rulli ar dokumentu, kurā Nigastu pirmā saimnieka mazdēls mājas dāvina savam dēlam. ruļļi atrasti Škaparu bēniņos - Škaparos ieprecējās mana vecātēva brālis.
šobrīd Nigasti ir grausts, kurā ganās gaļas liellopi. kaut kāds lielsaimnieks sapircis visapkārt zemes un visur pilns ar govīm.
* daļēji atrisinājām "Izabeles" jautājumu. visu laiku ģimenē runāts, ka Liepiņu māte Emma Vītola ir no "Izabeles" un tās ir mājas, kuras bija jāmanto manam vecampapam. bet baznīcas grāmatā rakstīts, ka Emma dzimusi "Lejas leišos" un arī dokumentos un kartēs nekur neparādās vārds "Izabele". vakar mammas Trapenes brālēns aizveda mūs uz mītiskās Izabeles atrašanās vietu. tur tagad pilnīgi nekā nav. tīrums, grāvis, mežmalas. mājas nopostītas un padomju laikā meliorators visu, kas palicis, sastūmis čupā un iestūmis mežā. apakšā palikuši velvētie pagrabi, aka. pēc tam mājās paņēmu koordinātas no tās vietas bildēm un kartē Izabele ir tie paši Leiši. joprojām neatbildēts paliek jautājums, kāpēc visi vecie Liepiņi to vietu sauca par Izabeli. visdrīzāk - nekad neuzzināsim. Endzelīna Latvijas vietvārdos viena "Izabele" parādās Vecgulbenes pagastā, bet vecajā kartē tur neatrodu. grāmatā nākamais ir Ilzenes pagasts - varbūt kļūda un ne tur ierakstīta?
Es zināju, ka vecaistēvs ceļot manu tagadējo dzīvesvietu Smiltenē izmantoja materiālus, no izpostītajām mājām, bet man bija licies, ka runa ir par Vecmežslokām. nē, izrādās par Izabeli. man te ir durvis - gan mājā iekšā, gan saimniecības ēku ārdurvis no Izabeles. gan arī visādi kokmateriāli.
* Nigastu mantotāja otrais dēls Eduards apņēma par sievu Emmu no Leišiem/Izabeles un no Dzelzkalējiem, ar barona atļauju, nopirka Vecmežslokas (Emma vienmēr esot teikusi Mežšļokas un Endzelīna vietvārdu krājumā parādās vārds "šluokas"). sākumā tur bija tikai viena nieka dūmistaba. tad nezinkādā veidā Eduards iegādājās Rīgā nojaucamu cara laika ēku un veda materiālus uz savām Vecmežslokām. tā kā zeme tur mālaina un graudkopībai ne visai piemērotai, viņš kļuva par mega piensaimnieku, audzēja vaislas buļļus. uzbūvēja milzu māju, atsevišķas kūtis cūkām, govīm un zirgiem, 7 šķūņus, miljons saimniecības ēku un modernu krejotavu. Vecmežslokās bija trieces sūknis - ūdens bija iekšā mājā, kūtīs un staļļos dzirdnes + bija uzbūvēta pašiem sava, moderna krejotava, kā arī ievilkts telefons (numurs - 21). pēdējais Vecmežsloku saimnieks - mana vecāpapa brālis Ēriks ienākot padomju varai iegāja mežā. par viņa un viņa brālēnu piedzīvojumiem lasāms grāmatā "Ziemeļvidzemes mežabrāļi". padomju laikā Vecmežslokās uztaisīja kolhoza fermu un dzīvojamā mājā bija 8 dzīvokļi. 80. gadu beigās it kā bijis paredzēts pacelt jumtu, lai otrajā stāvā ir taisni, nevis slīpi griesti, tas iesākts, nav pabeigts un māja sākusi brukt. mammas Raganas brālēns no otrā stāva istbas podiņu krāsns paspēja izlauzt dekoratīvus eņģelīšus (pati krāsns bija no Rīgas atvestā), kurus iemūrēja virs durvīm savā Raganas mājā un sauc to par Liepiņu ģērboni. šobrīd Vecmežsloku māju vietā, uz daļas no vecajiem pamatiem ir uzcelta visai neglīta 90. gadu stila māja, kur saimnieko kaimiņos dzīvojušas dzimtas pēctecis. vakar iebraucām, satikām, iepazināmies. viņam gan neiet pārāk labi, cīnās ar radiem alkoholiķiem, kuri apzog (savu brāli!) un taisa visādus citus sūdus + ar pagastu un pašvaldību, par nespēju legalizēt uz zemes esošās ēkas utt. no Vecmežsloku laikiem saglabājusies tikai krejotava, kurā šobrīd ir traktorremontēšanas garāža.
* visas tās mājas parādās jau 1839. gada kartē.
* kā zināms Ojārs Vācietis ir no Trapenes. viņš jaunībā uztaisījis manai radiniecei dvīņus un pametis negodā, visam pagastam par apsmieklu.

Biju izstrādājusi tik efektīvu sistēmu, kā menedžēt sajūtas, ar kurām īsti netieku galā, ka paspēju aizmirst, kādas tās bija. Šodien paliku bez sava plākstera, kas, starp citu, nav alkohols vai heroīns, bet grāmatas. :D Atcerējos, ko negribēju visu šo laiku just, nepavisam neesmu sajūsmā, un tuvākajā laikā atjaunošu savus krājumus. Tas ir šausmīgi - just to vientulību, izolētību un gandrīz neesamību, kādu jūtu. Es nebrīnos, ka negribu to just, un meklēju visas iespējas to aizpildīt. Gan jau, ka tas nav veselīgi, bet īsti neredzu, kā vēl ar to varētu tikt galā. Man nav piekļuves un pagaidām arī nesaprotu, kā varētu radīt piekļuvi tādam tuvības un kopābūšanas līmenim, kāds man vajadzīgs. Vai arī nav sanācis šo izveidot vienkārši. Man liekas, ka varbūt esmu viens no tiem dzīvnieciņiem, kas laimīgs jūtas tikai pārī vai kompānijā, tas ir manā DNS.

Varbūt es to varētu dot pati sev. Es nezinu. Varbūt es varētu darīt kaut kādas klātesamības lietas un justies vairāk kopā ar sevi. Vai tā ir lieta? Vai kādam kaut kas tāds sanāk? Man nav ne jausmas.

Ja es kādreiz atkal iešu terapijā, gan jau viņi gribēs, lai es šo izjūtu, atrodu tam cēloni un atrisinu. Bet šis varētu būt aiz kalniem.

Šķiet, tā esmu jutusies vienmēr, kad neesmu ciešā ikdienas kontaktā ar citu savu "galveno socializācijas personu". Vai tā ir vienkārši nedrošā piesaiste? Drošības trūkums sevī? Es te minu lietas, bet manī iekšā no sliedēm brauc nost vilcieni, neviens atiešanas saraksts nedarbojas, un nobraukti tiek gan indivīdi, gan grupas bez īpašas izvēles izdarīšanas, jo tieši tāda līmeņa haoss ir tur iekšā.

Šodien esmu padarījusi maz, šonedēļ esmu strādājusi brīvākā režīmā, tāpēc varēšu atkal lāpīt caurumus brīvdienās. Mērķus es sasniegšu, bet šis ir drusku bs.

Varbūt arī tā strādāšana ir grūtāka, jo esmu nemierā. Gan jau. Man tik ļoti apnicis tik daudz un tik neērti just.

šovakar piedzīvoju vienu no krutākajām teātra pieredzēm. un tas nemaz nebija teātris. bet tā kaut kas pa vidu starp Hermaņa ziedu laiku izrādēm un Forced Entertainment.

nezinu, kā īsāk izstāstīt priekšvēsturi. pamēģināšu. pagājšgad Smiltenes pašvaldība (un īpaši E. R.) uzaicināja Initiumu taisīt kopienas teātra izrādi, kam vajadzēja būt gatavai uz šī gada pilsētas svētkiem (kas ir šonedēļ). sākām strādāt, pirmajam posmam bija kaut kāda maza naudiņa no reģionu konkursa. pašvaldība arī gribēja, lai sasaistām izrādi ar topošo viedrades kvartālu, kas ir izbijušās fabrikas "Abula" teritorija un ir visai degradēta. bijām ekskursijā, atradām bijušajā kantoru sadaļā plānotāju un paņēmām līdzi. tad bija cilvēku uzrunāšanas akcija pie centrālā Topiņa. satikām vienu bijušo Abula darbinieku, bet viņš iedeva mums Mudītes numuru. Mudīte izrādījās pilnīgs zelts, ļoti kolorīta 80+ kundze, fabrikā nostrādājusi 30 gadus. parādījām viņai plānotāju, viņā iedegās detektīva spīts un vadoties pēc ieraksta "Mudīte negrib būt priekšniece" kādā no lappusēm, viņa izskaitļoja, kam tas varētu būt bijis. tā satikām fabrikas priekšnieku Genādiju - arī ļoti kolorītu personu. izrāde gan nebija plānota tikai saistībā ar Abulu, bet viskautko smilteniešiem aktuālu, mēs bijām arī pie ugunsdzēsējiem un citur. bija domāts, ka būs staigājamā izrāde ar spotiem vairākās vietās pilsētā. režisore jau principā bija salikusi visu visu izrādes koncepciju. un tad pašvaldība mūs uzmeta. paziņoja, ka naudas nav un izrādes nebūs. sākumā vēl bija cerība, ka realizējam vienu no spotiem - tieši fabrikas teritorijā, nevis visu koncepciju, bet beigās pateica, ka arī tam naudas nav. nekam neesot. pat pašu pilsētas svētku nebūšot. mums bija ritīgi nelāga sajūta par tiem iesaistītajiem cilvēkiem, īpaši Mudīti. izdomājām, ka varētu uzorganizēt fabrikas darbinieku salidojumu. KC sākumā bija vēlīgs un teica, ka to varēšot mazliet atbalstīt. uzlikt telti fabrikas teritorijā, galdu, kaut kādus našķīšus. speciāli saskaņojām datumu, kad ir pieejama telts. Mudīte, ar vēl vienu sparīgu bijušo abulieti, apzināja vēl dzīvos bijušos darbiniekus. fabriku slēdza 1995. gadā, mans vecaispaps arī tur kādreiz strādāja. fabrikas slavenākais izstrādājums bija pedāļspainis, jeb padomju laikos katrā mājā esošā skārda misene, kas sastāv no divām daļām. iekšspaiņa un ārējās kastes ar vāku, ko varēja atvērt ar pedāli.

jo pasākums nāca tuvāk, jo KC vairāk kratījās no mums vaļā. telts pēkšņi vairs nebija pieejama, wc arī nē un fabrikas teritorijā vispār neko nevarot darīt, jo avārijas stāvoklī. neesošajos pilsētas svētkos savukārt uzstāsies Mielavs, Aija Andrejeva, Singapūras satīns un vēl citi izklaides industrijas pārstāvji, kuri noteikti nepiedalās svētkos brīvprātīgi un bezmaksas. beigu beigās pēc komunikācijas ar E.R. un KC visai augstos toņos + tā ka mūsu jaukās abula dāmas iesaistīja Velgu, kas ir vienu posteni augstāk nekā E.R. (un atšķirībā no E.R. un KC vadītājas ir vietējā) mēs tomēr dabūjām gan pašvaldības pārstāvi ar atslēgām, kas ielaiž cilvēkus drusku iemest aci fabrikas telpās. gan mazo zāli kultūras centrā - ar galdu un drusku našķīšiem un lielo kafijas termosu.

tad nu šodien tas notika. ieradās ~30 bijušie darbinieki. vecākajai dāmai bija 92 gadi. un tas bija nenormāli kruta. fabrikas daļā neiedziļināšos (tas arī bija forši), bet KC sadaļa tiešām bija amazing izrāde, ar Hermaņa labāko izrāžu cienīgām etīdēm. arī nosacītais sākums bija episks. kad visi bija sasēdušies ap galdu, Genādijs piecēlās kājās un sākot teikt ievadvārdus ar kaut kādu tizlu rokas kustību uzgāza sev tieši uz bikšu (gaišu) priekšas glāzi sarkanvīna. arī scenogrāfija bija izcila. tāds drusku Garās dzīves party edition. dažs bija paņēmis līdzi savas stikla glāzītes ar puķītem, dažs mājas mazsālītos gurķus plastmasas maisiņā, kāds kungs atnesa siļķes plakanajā plastmasas kārbā. un tad viņi vnk vairākas stundas viens pēc otra cēlās (un arī necēlās) kājās un stāstīja stāstus no fabrikas laikiem un smējās, smējās, smējās (un mēs smējāmies un man pašai jau sāka likties, ka es esmu tai fabrikā strādājusi) un kad viņi drusku pagura, tad Viktors Tilčiks (arī bijušais Abula darbinieks) nodziedāja kādu dziesmu pavadot sevi ar akusteni, kamēr pārējie laida pa riņķi melnbalto fotogrāfiju kaudzes ar ainām no darba izbraucieniem uz Ašhabadām, fabrikas dzīves, sporta pasākumiem, utt.
un, jā, tie bija veci cilvēki, bet tas ne vienu mirkli nebija kaut kā žēlīgi vai sentimentāli. viņi dzirkstīja un mirdzēja, bija šarmanti, asprātīgi un sirsnīgi un totāli trū. tas bija tiešām, tiešām neizstāstāmi amazing. un beigu beigās kopienas teātra izrāde tomēr bija spontāni radusies un es esmu ļoti pateicīga, ka man bija iespēja to piedzīvot.

p.s. man, protams, visā šajā sakarā ir arī pārdomas par darbu/darbavietu un kā šie koncepti ir mainījušies kopš padomju laikiem, bet tas tā. tas šobrīd neliekas svarīgi.

Eizens: tev nevajag uzvesties labi tikai tāpēc, lai nokļūtu debesīs
Simons: jā, bet iedomājies debesīs - it feels so good!
Eižens: bet iedomājies - izrādās, ka tas nav pa īstam, un vienīgais iemesls, kāpēc tu gribi būt labs, ir šis?