Šodiena pagājusi ļoti relaksētā gaisotnē. Pa dienu biju “ēnot” potenciāli jauno darba vietu. Ļoti patika gan cilvēki, gan telpas, tāpēc ceru, ka mani paņems. Rezultāti nākamās nedēļas laikā. Pēc tam izgāju skaistā pastaigā un baudīju saulīti. Varēja mierīgi pat iet t-kreklā. Vakarā kopā ar L noskatījāmies ērkšķu epizodi, bet tagad atnācu apsveicināties uz pili, kurā ir arī šodien super mierīga atmosfēra. Kaut kā viss rit tik mierīgu garu uz priekšu, ka nav nemaz iespējams skumt, lai gan jūtu pakrūtē nelielu smagumu. Varbūt tas no augstā mitruma līmeņa dzīvoklī.

Kad merkurijs cepeškrāsnī teica, ka visādi ex atgriezīsies manā dzīvē, tas neprecizēja kāda veida ex tie būs :D

Šodien pamodos ļoti laicīgi, jo man plkst. 10:00 zvanīja, lai uzaicinātu uz nākamo kārtu darba "intervijai". Interviju lieku pēdiņās, jo tā būšot vairāk ēnošana ar kopīgām pusdienām. Interesanti un tā jau forši, bet tiešām labprāt būtu pagulējusi nedaudz ilgāk. Šovakar arī ieplānotas veselas divas tikšanās. Dzīve vienlaikus ir ļoti piepildīta un laiks iet uz priekšu ļoti strauji, bet no otras puses knapi izjūtu šo straujumu. Viss šķiet virzās uz priekšu ļoti dabīgi. Mana vienīgā lielā problēma pašlaik ir miega traucējumi, bet sāku jau šo pieņemt savā dzīvē, kā jebkuru citu neērtību.

Braucu atpakaļ uz mājām. Man uz pēdas ir liela tulzna un šodien laiks ārā vairāk atgādina pastaigu pa lietus mākoni. Soļu skaitītājs rāda, ka pa šīm 3 dienām nostaigāti kopumā 44km. Noteikti bija vērts jau otro vasaru pēc kārtas trenēties braukt velo uz izturību, jo reāli kājas nesāp. Pati esmu patīkami pārsteigta, jo tas nozīmē, ka varētu mierīgi mēģināt īstenot domu par došanos pārgājienā pa zaļo dzelzsceļu maršrutā Tartu —> Rīga.

Īpaši gan par šodienas izpalikušo pastaigāšanos nepārdzīvoju, jo pēc diviem mēnešiem tāpat jau atkal mazas darīšanas Tartu. Gribētu vēl līdz tam laikam paspēt aizbraukt uz Lietuvu. Tīri līdzsvaram.

Mēģinu tagad izdomāt, ko, lai jums uzraksta par Pērnavu un Tallinnu, bet galva pašlaik tāda tukša. Dzelteno lapu noteikti vairāk ir Rīgā. Lielāko daļu kastaņus, ko salasīju uzreiz sanāca arī atdāvināt tālāk.

Pērnavā pirmo reizi biju un nakšņoju Rääma rajonā, kas atrodas otrpus upei. Tur bez dzīvojamajām mājām nekā cita īsti arī nav, bet man tieši vislabāk patīk pa tādiem rajoniem pabūt. Vēl pabiju tur öövalge gaismu festivālā. Sākumā domāju, ka būs līdzīgi Staro Rīga pasākums, bet izrādījās, ka katrs objekts ir mini izrāde, kur vai nu iesaistīti akrobāti vai cilvēki taisa ēnas uz projekcijām.

Tallina atkal ir mana mīļākā pilsēta Igaunijā, tāpēc tur vienmēr esmu arī gatava atgriezties. Šoreiz pašai negaidīti sanāca izstaigāt jaunu rajonu Veerenni, kas varētu būt mans otrs mīļākais rajons. Uzreiz aiz Kopli. Protams, centrs (un ne tikai) arī tur ir skaists. Jāatzīst gan, ka laikam visas pilsētas izskatās īpaši skaisti rudenī. Vai arī man tāds tieši šodien trāpījies noskaņojums.

Nelabrīt šajā skaistajā rudens rītā!
Man tik liela vilšanās par mums (Latvijas balstiesīgajiem) šķiet vēl nekad nav bijusi. Gan par rezultātiem, gan balsošanas aktivitāti :(

Mans vakardienas plāns nodarboties ar lasīšanu pilnībā izgāzās, jo negaidīti satiku cilvēkus. Ticiet man, ka tas būtu bijis ļoti nepieklājīgi atteikt runāšanos, lai tā vietā lasītu grāmatu.

Vēl vakar atkal mocījos ar iemigšanu. Aizmigu tikai pēc 6:00 :/ Jūtos briesmīgi, sāp acis, bet šīs ir manas pagaidām šodienas ieplānotās aktivitātes:
- ierakstīt cibā un pabeigt brokastot (ir progress)
- atbildēt čatiņā un uzrakstīt 2 cilvēkiem
- sagatavot māju prombraukšanai
- nosūtīt vēstuli (t.i., pirmo reizi izmēģināt pasta pašapkalpošanās automātu, kurā jāizdrukā adreses svītrkods, kā arī vēl vēlos veltīt mazu klusuma brīdi pastmarkām)
- nopirkt 2 mini balzāmiņus
- atrast 5 lielus kastaņus
- sakrāmēt somu nedēļas nogales braucienam
- pagatavot ēst
- satikt I un nodot monsteras bēbīti
- nopirkt tirgū medus kūku
- piestrādāt 3-3,5 stundas teātrī
- iziet garajā pastaigā ar suni

jaunākais politiskais skandāls kārtējo reizi man apliecināja to, ka baltie hetero vīrieši lielākoties ir trešs, un arī, tie, kuri sevi identificē ar liberālajām vērtībām, tās ir apguvuši tikai retorikas līmenī, dziļāk iekšiņās saglabājoties tai pašai vecajai mizogīnijai. Pēdējās attiecības man ļoti sāpīgi iemācīja to, ka aiz šķietami progresīvām vērtībām kultūrā un sabiedrībā var būt paslēpies krievu orkam līdzvērtīgs krīps. Pēdējā politiskā skandāla varoņa atkāpšanās teksts instagramā ir neizsakāmi pretīga ilustrācija šim slimīgajam, egocentriskajam narcismam - viss, viss, viss ir tikai ap viņiem un viņu pašsajūtu, un arī pašu veiktie seksuāla rakstura noziegumi viņu pašu acīs ir tikai "apburtais aplis, kas liek zaudēt patiku pret sevi". Man šodien šķiet, ka hetero vīriešiem ir jāaizliedz piedalīties vēlēšanās, jāaizliedz ieņemt jebkādus nozīmīgus amatus (arī kultūras medijos). Komentārus izslēgšu, jo labi pazīstu vēlmi aizstāvēt savējos un krīpu tiesības būt krīpiem.

Nogulēju nepieklājīgi ilgi, bet neko padarīt. Vakarnakt nespēju iemigt. Pārdzīvoju tikai tāpēc, ka pašlaik spīd saulīte un termometrs rāda +20 grādus!! Tagad sadzeršos kafiju un mēģināšu noskaņoties maiņai teātra bārā (izrāde ir izpārdota un gaidāmi pāri 100 cilvēku). Plānoju uzvilkt baltu blūzīti, lai man pašai arī būtu vieglāk sajusties lomā. Savukārt, izrādes laikā plānoju turpināt lasīt triines_greeki aizlienēto R.F.Kuang "Babel", kuru it kā man nav grūti lasīt, bet man ir nedaudz grūti ielasīties. Jāatzīst, ka ar katru reizi šo "ielasīšanās" grūtību sāku uztvert aizvien personiskāk un tagad esmu nolēmusi nelasīt neko citu paralēli, kamēr nebūšu tikusi galā ar šo. Pašai literatūrai nav nekādas vainas. Tās vairāk ir manas grūtības savākties un sakoncentrēties. Vasarā sevi mierināju ar domu, ka ir vasara un man bija daudz visādu izbraucienu, bet tagad rudenī, 1.oktobrī, man nav vairs nekādu attaisnojumu.

Diemžēl vienīgais braucošais transportlīdzeklis, kurā spēju palasīt ir vilciens. Apsvēru domu, ka varbūt tāpēc jābrauc no Tallinas uz Rīgu atpakaļ ar vilcienu, lai gan tas sanāk 2h ilgāks ceļš, bet nošokējos, ka biļete ir uz pusi dārgāka, nekā ar autobusu. Lai gan es arī turpinu apsvērt domu, ka varbūt varētu no Tallinas aizbraukt ar vilcienu uz Tartu. Tur dažas stundas pastaigāties (potenciāli satikt arī vienu sen nesatiktu draudzeni uz kafiju) un tad tikai braukt atpakaļ uz Rīgu. Vēl man ļoti patiktu, ja man Tallinā kāds pienāktu klāt uz ielas un teiktu, ka ir pieejama viena brīva istaba dzīvošanai un ka mīl suņus, lai es varētu atbildēt: "forši, kad varu ievākties?". Alternatīvi, mani varētu arī kāds bildināt. Noteikti piekristu abiem šiem variantiem, kuri diez vai notiks, bet galu galā man arī bērnībā mācīja, ka cerība mirst pēdējā.

Šodien pēc ilgiem laikiem pamodos ar modinātāja zvanu 9:50, jo man bija pirmā darba intervija šajā bezdarbnieku procesā. Domāju, ka gāja labi. Vismaz tie, kuri intervēja iedeva man dažus komplimentus un es pati arī neiebilstu tur strādāt, bet pagaidām cenšos to pārāk neiztēloties, jo priekšā vēl atlases otrā kārta. Esmu dzirdējusi tik daudz briesmu stāstus par darba meklēšanu, ka mani iepriecināja vismaz iespēja ar kādu sakarīgi parunāties. Ja godīgi nezinu vai gribu tik drīz atgriezties darba vidē. Pēdējo reizi man bija ilgstoši brīvs laiks 2020.gadā, kad sākās covids un manā dzīvē viss aizgāja riktīgos neceļos. Pat nezinu par cik brīvu laiku to var nosaukt, ņemot vērā, ka man bija pēdējais gads bakalauros.

Šodien arī aprit precīzi 2,5 mēneši kopš manas pēdējās darba dienas, kā arī mēnesis kopš esmu normāli atpakaļ Rīgā. Vēljoprojām jūtos nogurusi, bet noteikti paliek labāk, kas principā ir galvenais. Jāatzīst, ka esmu varbūt arī nedaudz palikusi apsēsta ar labbūtības ieviešanu savā dzīvē un citreiz mani māc domas par to, cik ilgi līdz viss atkal sačakarēsies. Vēl tikai mācos šādām domām ilgi nepakļauties.

Šodien pirmo reizi pamodos īsi pirms 8:00, bet nolēmu, ka tas ir par agru priekš celšanās, tāpēc turpināju gulēt līdz 12:00. Toties brokastīs man izdevās uzvārīt perfektu putru un pārāk vāju kafiju.

Tālāk klausījos Vikerraadio raidījumu, kurā īsumā apkopoja Latvijas politikas izaicinājumus un iepazīstināja ar partijām, kurām ir vislielākie reitingi. Man, protams, patika smagā nopūta pirms sekoja "vecais oligarhs šlesers" un "neticami populārā kremliste stepanenko". Šo raidījumu par Latvijas aktualitātēm agrāk klausījos ļoti regulāri. Man patīk, ka lielākoties raidījuma vadītāji vienkārši lasa ziņas un brīvi komentē, ko domā un neslēpj ne savas simpātijas, ne antipātijas. Man parasti omu vēl uzlabo dziesmas izvēle, jo viņi vienmēr cenšas to piemeklēt raidījuma tēmai, piemēram, vienreiz pēc sarunas par airbaltic sekoja prāta vētras "lidmašīnas". Šodien tika izvēlēts kaut kāds šlāgeris ar šādiem vārdiem piedziedājumā: taviem sapņiem nav svara / cilvēki domā / dievs dara / svilpoja putniņš uz zara.

lasi.lv: Ap plkst. 2.25 policija tika informēta, ka Raiņa bulvāra 5. nama kāpņu telpā iekļuvuši meža zvēri. Sākotnēji saņemtajā informācijā bija teikts, ka ēkā atrodas divi āpši, taču, policistiem ierodoties notikuma vietā, pirmajā stāvā viņus sagaidīja āpsis un ezis.
Izrādījās, ka abi dzīvnieki bija iesaistījušies savstarpējā ķīviņā. To radītais troksnis bija pietiekami skaļš, lai traucētu nama iedzīvotāju naktsmieru.

Divas saulainas dienas pēc kārtas. Es ļoti priecājos. Tikai man nedaudz žēl, ka šodien lielāko dienas daļu nogulēju - pamodos ap 13:00. Vakar pastaigājos ar P un tieši runājāmies par to, kā šogad rudens ierodas ar tādiem maziem solīšiem. Varbūt dažas dienas ir dzestrākas par citām, bet kopumā ir labi. Dzeltenās lapas arī parādās katru dienu pa vienai. Manī tas raisa cerības, ka būs arī skaista ziema. Es jūtos gatava. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem.

Tagad plānoju iet sacept kartupeļu pankūciņas. Zinu, ka šonedēļ ir vēlēšanu nedēļa, bet cenšos daudz par to nedomāt, jo, ja uzvarēs kremlisti un oligarhi, tad vismaz šīs pēdējās "mierīgās dienas" būšu pavadījusi jauki. Pēc tam varēšu uzsākt samierināšanos. Ja man būtu iespējas, tad vienkārši brauktu projām. Pagājušajā gadā izgāju to civilās aizsardzības semināru ar domu, ka, ja sāktos karš - es palieku savās mājās un koordinējos, bet pie šīs situācijas jūtos bezspēcīgi. Es jau jutos bezspēcīgi, kad redzēju, kā notiek darbs ministrijās, cik bezatbildīgi citreiz tiek pieņemti līdz galam neizstrādāti politikas plānošanas dokumenti vai cik viegli ietekmēt ministres viedokli ar vienu trāpīgi uzrakstītu facebook komentāru. Fuj. Pilnīgi pretīgi paliek atceroties un tieši tāpēc pirms laika vēl negribu par šo sākt bēdāties. Vispār 4. oktobra rītā plānoju pamosties pie jūras Pērnavā.

Šodien pamodos īsi pirms 9:00, lai gan vakardien biju salīdzinoši vēlu mājās. Vakarā braukājos ar riteni pa centru un vēlāk pa lucavsalu. Bija tik silts vakars. Pat lietus bija silts. Jaunā velo promenāde riktīgi forša, vienīgi tur nekad nav īsti cilvēku. Man šķiet, ka varbūt tāpēc, ka labajā krastā ir nedaudz tizla uzbraukšana uz tilta, bet tajā pašā laikā ērti izbraukt uzreiz uz lāčplēša ielas un apbraukt vecrīgu. Iesaku kādreiz izmēģināt.

Pašlaik ārā izskatās tik saulains aiz loga, ka apsveru domu šodien aizbraukt uz jūru. Skatos kalendārā, ka pēdējo reizi tur biju septembra sākumā. Parasti braucu uz daugavgrīvu un pēdējā reizē, kad tur biju, vētra bija diez gan kārtīgi izskalojusi vienā vietā krastu. Jūra bija aizgājusi līdz kāpai. Dažkārt par to iedomājos un par to vai krasts pārmainījies uz visiem laikiem. Toreiz gan tur biju lielā tumsā. Ļoti gribētu aizbraukt, bet pagaidām mans ķermenis vēl jūtas visai stīvi, neesmu arī vēl neko ēdusi un vispār man ir lietas, kuras darīt. Patiesībā darāmās lietas izaugušas tā, ka vajadzētu izveidot ar tām sarakstu un sākt prioritizēt. Es varētu, kā pirmo uzdevumu izvirzīt sasegties zem 100 segām un nelīst nekur ārā. Diemžēl bez darba nevaru atļauties iegādāties papildus 98 segas.

Tomēr, ja kārtīgi apdomājos, tad nedomāju, ka esmu pat tik sagurusi. Tā daļēji sāk lēnām šķist, kā viltus sajūta, kas rodas pieraduma pēc. Tiesa, mans dzīvesstils arī nedaudz pamainījies pēdējos mēnešus, kas novedis arī pie patstāvīgas prakses gandrīz katru dienu satikt un pārmīt vārdus ar kādu iepriekš vēl nesatiktu cilvēku. Tas bez šaubām ir enerģiju prasoši, bet sāku jau pierast, lai gan ticu, ka šis tā neturpināsies visu laiku. Nedomāju šo nekādā veidā depresīvi. Dzīvē vienkārši viss nāk un iet viļņveidīgi. Nu, vismaz savējā esmu to tā novērojusi. Gribētu turpināt par šo parakstīt, jo tas ir tik labs veids kā apdomāties, bet mani tikko pasauca ārā un es nespēju šitik saulainā rudens dienā šādam aicinājumam pretoties.

čiv - čiv

Labrīt! Labrīt! Labrīt!
Šodien man nav daudz laika ierakstam, jo pieteikušies atbraukt mājās viesi, kas nozīmē, ka derētu izmazgāt grīdas un pagatavot kādas uzkodas. Man ļoti patīk uzņemt ciemiņus, bet to nedaru vairs bieži, jo mans pašreizējais dzīvoklis ir ļoti maziņš. Te nav fiziski iespējams ilgstoši ērti uzturēties vairāk par 3 cilvēkiem. Tas gan priekš manis ir salīdzinoši mazs mīnuss, jo man tāpat labāk patīk būt ārpus mājām. Kopš dzīvoju Āgenskalnā arī pilnīgi noteikti vairāk bizoju kaut kur apkārt. Pie tā nedaudz arī vainoju rajonu un vienlaikus vēlos tam par šo uzrakstīt kādu veltījumu.

man tagad gribas būt mazam bērnam un plkst. 12.00 ierušināties dīvānā un skatīties Pasaka pasaciņa - vai nu kkādu Mio manu Mio vai Bezgalīgo stāstu vai E.T. citplanētieti vai par to zosu gani, kur bija kkāda runājoša zirga galva.

Šodiena beidzot ir viena no tām dienām, kurā mans kalendārs ir pilnīgi tukšs. Nekur nav jābūt un neviens nav jāsatiek. Bonusā līst stiprs lietus. Tikko vēl saņēmu uzaicinājumu uz darba interviju, kurai būs nepieciešams sagatavot portfolio. Ļoti patīk doma kaut ko šādu padarīt. Laikam jāiet uzvārīt šodienas otro kafiju.

Visādi citādi - šodien arī jūtos labāk. Vakardien man bija tik slikta pašsajūta, ka tas izčakarēja visu dienu. Sametās vēl pumpas. Turklāt slikti bija arī sunim, kas padarīja visu tikai vēl sliktāku. Knapi piespiedos vakar aizbraukt uz teātri, bet beigās, protams, priecājos, ka tomēr to izdarīju. Vienmēr šādās reizēs labāk ir piespiesties, jo grūtākā daļa vienmēr ir pats no mājas iziešanas akts. Tiklīdz tam slieksnim tiek pāri, tā jau paliek labāk un pēkšņi grūti iztēlojamais autobusa brauciens kļūst par realitāti. Šai atziņai gan sākumā bija pagrūti noticēt, bet tā ir taisnība.