Varbūt kādam ir pieredze, kuri kursi ir kvalitatīvāki, lai apgūtu akadēmisko zīmēšanu - Arhitektu nama vai Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursi?

Esmu liela Dollijas Partones talanta cienītāja.

Viņas daiļradi iepazinu diezgan vēlu, bet, kad aizskatījos aiz 'Jolene' un 'I will always love you' stereotipu sienas - mute palika vaļā.

Viņa mazāk zināmajās dziesmās dziedāja par nabadzību, vardarbību ģimenē, par apcelšanu skolā, alkoholismu, piekrāptām sievietēm, vientulību, par mirušiem bērniem.

Kurš vēl fucking tajā laikā atļautos dziedāt par, piemēram, stillborn zīdaini, vai dzērājģimenes nosisto bērnu spokiem?!

Vairākas no viņas apdziedātajām tēmām bija ārkārtīgi tumšas, vienlaikus mijoties ar izteikti naiviem tekstiem kā "love is like a butterfly a rare and gentle thing".

Man no viņas tekstu tumsas kombinācijā ar to gaišo, rotaļīgo intonāciju mati cēlās stāvus.

Tanks augstpapēdenēs ne sieviete.

Par to vizuālo tēlu spriest es neņemos, bet vienaldzīgu tas neatstāja nevienu.

Ne velti Dollija pati kādā intervijā reiz teica "It costs a lot of money to look this cheap".

Es savu pirmo un vienīgo ģitāru dabūju vienā nedēļā ar pirmajiem spicajiem gēla nagiem.

Man tādas drosmes nebija (drusku jau pacentos).

Vēl mani aizkustināja tas viņas labais kristiešu dzīvesveids, labdarība un 60 gadus ilgā laulība ar savu asfalta liešanas šeptē nodarbināto vīru, lai gan viņa varētu dabūt fucking īsto Persijas princi, ja gribētu.

Kopš manās tā laika mājās ienāca Dollijas plate, tā izkonkurēja visas pārējās un griezās kā drūmos vakaros, tā bezbēdīgās viesībās un arī dzīves brīžos, kuros bija nepieciešams spēks.

Un tajā mēs beidzot bijām vienprātis.

Slava Dollijai Pārtonei!

Ceru, ka Tevi apglabās rozā gliteru zārkā ar rožu jūru, vai ever da fuck you would want, baby!

Tavā priekšā izņemu savu matu sprādzi un paklanos.

Paldies!

man bija forša vasariņa

Smiltenītē kā dieva austiņā - viss mierīgi. ap vieniem naktī sākās arī vētra, bet elektrība bija gan ejot gulēt, gan mostoties, dārzā nekas nav nolūzis, pagrabā ūdens nespiežas, tikai kaut kādi lielāki augi - kā sparģeļi, vībotnes utt. mētājas pa zemi, āboli padaudz nokratīti, viss ļoti, ļoti pielijis un turpina pielīt.

es nezinu

Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem.

RL: Vai tomēr ir kāda atšķirība? Kā būtu, ja es visu jūsu mākslu raksturotu kā sūdu, jo kakāšana daudz
neatšķiras no mākslas radīšanas?
Henesijs: Es domāju, ka kakāšana ir radošs darbs. Tomēr vienkārši apsēsties un pakakāt nav gluži tas
pats, kas ieiet studijā un strādāt pie kaut kā, jo šo darbību pamatā ir dažādi nolūki...
RL: Jūs domājat, ka otrā ir sarežģītāka?
Henesijs: Jā, un tās pamatā ir arī nodoms kaut ko radīt. Bet man liekas ļoti jautri kakāšanu uzskatīt
par mākslu. Jo tas ir kaut kas, ko es izgatavoju ar savu ķermeni, jo esmu ēdis konkrētas lietas –
savukārt, ēdot kaut ko citu, sanāks cits rezultāts, un tad vēl tādi faktori kā miegs, alkohola patēriņš
salīdzinot ar izdzerto ūdens daudzumu iepriekšējā vakarā.
RL: Un padomājiet, kādu ietekmi visi šie faktori atstāj uz mākslas darba radīšanu...
Henesijs: Jā. Īstenībā tas, vai esmu labi pakakājis, ietekmē arī manu dejošanu, tāpēc mana kakāšana
un māksla diezgan cieši saistītas.
RL: Ja, skatoties uz tikko izkakātu sūdu, kāds teiktu – nu, tas ir mākslas darbs, bet, skatoties uz jūsu
darbu, kāds teiktu – tas ir sūds. Kā jūs salīdzinātu šos abus izteikumus?
Henesijs: Ja viņi manu mākslu salīdzinātu ar sūdu tādā pašā veidā, kā viņi sūdu salīdzina ar mākslu, es
domāju, ka tas būtu ļoti forši. Viņi skatās uz manu mākslas darbu un saka: tu apēdi visas šīs lietas un
tas ir tas, kas no tevis iznāca laukā. Tās ir tavas gremošanas sistēmas radītās kakas. Līdzīgi kā reizēm
sanāk ļoti ātri radīt kādu mākslas darbu, un tad tu saki – es to burtiski izvēmu no sevis.

it kā gribas un šķiet, ka vajag kkā aprakstīt kko no tā, kas ar mani ir noticis augusta pirmajā pusē, bet es nezinu kā, jo visa ir bijis nenormāli daudz