18 Novembris 2026 @ 14:07
 
Par spīti aukstumpumpai vakardienas vakars izvērtās ļoti jauks. Nejauši satiku K un P, kuriem bija jautrs noskaņojums, kas diez gan ātri pielipa arī man. Vienīgi atpakaļceļā sapratu, ka ritenim tomēr par daudz izpūties gaiss priekšējai riepai un tā nebūtu labi braukt uz priekšu. Gāju lēnu garu pa daugavas promenādi uz akmens tilta pusi un brīnījos par to, cik ārā vēl ir silts, jo tomēr plkst bija jau pāri diviem vai trijiem. Mīlu nakts tumsu, mīlu rīgu. Pēdējā laikā ļoti daudz arī staigāju visur kur ar kājām, kas ļauj ievērot krietni vairāk detaļu. Turklāt manas kājas ir kļuvušas tik izturīgas. Suns, protams, vislaimīgākais.

Šodienas plānā, protams, ka DAUDZ LAIMES LATVIJA 🇱🇻🇱🇻🇱🇻 Kopā ar I dosimies uz pirmizrādi dokumentālajai filmai "Mātes Sibīrijā". Pēc tam jau redzēs kur un kā vakars iegrozīsies. Man īsti vienalga, jo šodien jūtos jau tik, tik, tik daudz labāk, nekā vakardien. Tiesa, man vēl jāuzraksta daudz tekstu, kuru termiņi strauji tuvojas uz priekšu, bet šodien par to cenšos nesatraukties. Jāatceras, ka svarīgi dot arī domāšanai atelpu, lai viss varētu salikties prātā pa pareizajiem plauktiņiem.
 
 
17 Novembris 2026 @ 18:11
 
Šodiena tāda patizla un arī vakardiena tāda patizla. Man laikam arī tas patizlums pielipis. Nevarēju aizmigt līdz aptuveni 5:00, bet mani pamodināja telefona zvans ar lūgumu pārcelt vienas intervijas laiku, kuru nebiju vēl uzspējusi atcelt pati. Dzēru kafiju un jutos tik paģiraini, lai gan bez iemesla, kas ir vēl tizlāk. Nākamajā momentā savas lūpas kaktiņā vēl sataustīju aukstumpumas aizmetņus. Vienkārši brīnišķīgs dienas iesākums. Atlikušo dienas daļu sāpēja acis, gribējās raudāt, viss garšoja meh, pumpa izpletās, krč, normāls besis uznāca. Kaut kā saņēmos ieiet dušā, jo vakarā bija sarunāta tikšanās, bet tā arī atcēlās. Man gan jebkurā gadījumā jāaizbrauc šovakar vēl uz centru darīšanās, tāpēc domāju izvilkt ārā ričuku, jo jūtu, ka manam ķermenim šis patiesībā varētu nākt par labu. Varētu to stulbo aukstumpumpu iemest vienkārši daugavā.
 
 
16 Novembris 2026 @ 11:11
 
Šodienas lielie mērķi lielā mērā ir tikai gludināt un mazgāt, bet es nesūdzos. Vakardien beigās aizbraucu uz grīziņkalnu (viens no maniem mīļākajiem rīgas rajoniem), tur ļoti jauki pasocializējos un tad uz mājām gāju ar kājām. Pa ceļam redzēju dažus no staro rīga objektiem... nuu... daži no viņiem izskatās pēc parastām pilsētas dekorācijām.... Reāli pirmie gadi bija visspēcīgākie, teiksim, es vēljoprojām ļoti labi atceros tele2 meteorītu (!!) Tikko ieguglēju un tas izrādās notika 2009. gadā. Wow. Labi, bet visus objektus neesmu nemaz izstaigājusi, tāpēc nesmuki arī spriest no manas puses. Ejot pāri tiltam redzēju gaismas pili un tām vizualizācijām nebija nekāda vaina. Karti nemaz neesmu vēl pētījusi. Savās iekšējās noskaņās dzīvojos vēl oktobrī.
 
 
skan: https://idaidaida.net/
 
 
15 Novembris 2026 @ 14:30
 
Šodien pamodos ar pilnīgu tukšumu prātā, lai gan vakardien neko tādu nedarīju. Iestājies tāds, kā pagrimums (?), kuram tiešām šobrīd nav laika. Man šķiet, ka manam ķermenim nenāk par labu skatīties uz atkal pārplānoto kalendāru, bet es arī nespēju novērsties. Skatos uz to un domāju, kurās dienās, lai izdara to, kas tur nav ierakstīts. Vakarpusē vēl jāaizbrauc uz centru satikt P, bet neesmu droša vai tas notiks. Rītvakar atkal jau jābūt teātrī. Vismaz saulīte turpina lutināt.
 
 
skan: Ajukaja & Ats Early Morning Show (27.08.2026)
 
 
14 Novembris 2026 @ 12:13
 
Esmu tik ļoti pieradusi praktiski katru dienu šeit kaut ko ierakstīt, ka no rīta sajutos tāda nedaudz pazaudējusies, kad šī lapa nestrādāja. Priekš manis rakstīšana ir tāda meditatīva prakse un pabīdīt te tekstu bijis lielisks dienas iesākums jau gandrīz pēdējos divus mēnešus. Cibošanās tiešām var izraisīt spēcīgu atkarību. Es vēl neesmu droša, kā man šo rakstīšanas praksi sanāks īstenot, kad būs jāsāk iet uz darbu, bet man gribētos pamēģināt būt rīta cilvēkam, kurš pirms darba mājās ēd brokastis. Man ir divas draudzenes (savā starpā nesaistītas), kuras ļooti ļooti aktīvi iesaka kaut ko šādu izmēģināt kaut vai uz mēnesi. Man patīk šī doma un šķiet arī pirmo reizi dzīvē pati no sevis mēdzu mosties jau diez gan pieklājīgos laikos - ap deviņiem, desmitiem. Es gan domāju, ka tas cieši saistīts ar iekšējo labsajūtu.

BET vispirms izmēģināšu šajā nedēļas nogalē pabūt par mākslinieku, jo man pa visu dzīvokli ir izkarināti izmazgāti 16 nostampoti krekli, kuriem jāpielabo detaļas ar otiņu. Iztēlojos, ka tas ir tas, ko viņi dara - pamostas, uzēd un sāk kaut ko krāsot. Manā dzīvoklī jau ir radošā nekārtība no viena cita projekta, tā kā viss sakrīt savās vietās. Drīz vārīšu kafiju un ēdīšu pekanriekstu-aprikožu maizīti. Laiks izstaipīt pirkstus. Vakarā vēl jāiet liet dzērienus teātrī. Droši vien līdz tam laikam būtu labi dabūt nost pie nagiem pielipušo krāsu no aizvakardienas.
 
 
13 Novembris 2026 @ 13:05
 
Šorīt pamodos jau 10:30 pati no sevis, lai gan izgulējusies nejūtos. Man vēl izrādās mājās bija beidzies piens, ko nebiju vispār piefiksējusi, tāpēc gāju uz veikalu, jo es nevaru bez kafijas. Man reāli ir kofeīna atkarība. Rezultātā pašlaik dzeru vēsu kafiju un piekožu klāt brokoļu bulciņu no tirgus. Ārā ļoti patīkams laiks, bet šausmīgi daudz cilvēku. Par to vienalga, jo burtiski tikko, kamēr rakstīju pēdējo teikumu, saņēmu ziņu, ka mani paņēma darbā!! Turklāt tieši kaut kas tāds, ko man gribējās!! Vēl bonusā - visu laiku teicu draugiem, ka man ļoti vajadzētu atrast darbu līdz valsts svētkiem, lai varētu sākt strādāt decembrī, jo tad bezdarbnieku pabalsts paliks jau pārāk mazs dzīvošanai - palikušas tikai 5 dienas līdz svētkiem!! Kopumā tieši darba meklēšanas posms aizņēma aptuveni divus ar pus mēnešus, kas, manuprāt, ir ļoti pieklājīgi. Savukārt pirmo mēnesi ar pusi sanāca kārtīgi atpūsties - tartu, dienvidigaunijas purvi, liepāja. Šis man ir bijis tik labs gads, ka turpmāk es vienmēr klausīšu savai intuīcijai. Es apsolu. Nekas vēl nav beidzies.
 
 
12 Novembris 2026 @ 14:23
 
Pēdējā laikā sanāk dienas aizvadīt tik relaksēti pašai neko īsti pat neplānojot. Vakar vagonos satiku uz brīdi P, J, E un mēs neoficiāli paspēlējām viktorīnu, kurā bija nežēlīgi grūti jautājumi, bet tāpat bija jautri. Pēc tam devos satikt I, kura mani uzaicināja atnākt uz koncertu pilī. Pirms tam aizgājām nolikt svecītes krastmalā un tik ilgi virzījāmies uz pārdaugavas pusi, ka, ierodoties pilī, koncerts bija jau beidzies, bet par to baigi nepārdzīvoju, jo tur mēs satikām A un M. Es mīlu uzskaitīt cilvēkus tikai ar viņu vārdu pirmajiem burtiem.

BET nedaudz nopietnākas pārdomas: (1) šogad kaut kā šķita daudz mazāk cilvēku krastmalā, nekā parasti, kā arī daudz mazāk ievēroju cilvēkiem pieliktus karodziņus, (2) runājoties ar dažādiem cilvēkiem par to, kā viņi plāno atzīmēt lāčplēšdienu vai 18to, nesaņēmu īsti nekādas svinēšanas atbildes vai neesot noskaņojuma kaut ko svinēt, jo valstī vissslikti.lv, (3) pirms došanās uz krastmalu iegāju vienā grīziņkalna mazajā maximā pēc kapu svecēm, kuras tur nebija, bet toties tur varēja nopirkt ziemassvētku bumbas (?) Kontekstā vēl ar zemo aktivitāti vēlēšanās un jaunākajiem valdības vēstījumiem, man ir nelabas sajūtas par kopējo noskaņojumu. Mums pašlaik vajadzētu būt tik saliedētiem, kā vēl nekad, bet es izjūtu tieši pretējo. Protams, var ticēt, ka X stundā visi pēkšņi savāksies, bet tas ir ļoti naivi. Ja es būtu saliedētas sabiedrības politikas veidotājs vai īstenotājs (jup, mums ir valstī tāds "Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024.–2027. gadam"), tad man tagad ietu ļoti grūti. It īpaši tāpēc, ka publiskajā telpā tik bieži izskan neizpratne priekš kam mums vispār tādas lietas nepieciešamas.

Vakardien saņēmu jautājumu par to, kāpēc man ir svarīgi nolikt svecīti? Un mana atbilde bija: tāpēc, ka tradīcijas palīdz atcerēties notikumus, kurus nevajadzētu aizmirst un es gribu dzīvot valstī, kurai ir savas īpašās un unikālās tradīcijas. Es nevaru sagaidīt ikgadēju lāpu gājienu, svecīšu sienu, dziesmu svētkus, jāņus, mārtiņdienas, sportistu sveikšanu pie brīvības pieminekļa, utt., ja pati nekādā veidā šo tradīciju piekopšanā nepiedalos. Es neticu, ka ir jānomainās vēl paaudzēm, lai beidzot dabūtu cilvēku galvās to, ka demokrātisku valsti veidojam mēs paši.
 
 
11 Novembris 2026 @ 11:57
 
Šodien pamodos 2min pirms sava uzliktā modinātāja, ko uztveru, kā labu zīmi. Liku modinātāju, jo man šodien jāiet uz darba interviju :)) Ceru, ka būs veiksmīgi. Pa nakti viens no ziemassvētku kaktusa pumpuriem ir atplaucis un izskatās ļoti skaists. Domāju sagaidīt, kad vēl kāds pumpurs izplauks un tad bez žēlastības vienu nogriezt, nospiest un pēcāk ierāmēt, pielikt pie sienas.

p.s. Sveicieni Lāčplēša dienā!! 🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻🇱🇻
 
 
10 Novembris 2026 @ 19:28
 
Aizbraucu līdz jūrai, kārtīgi izstaigājos un sataisīju ļoti daudz bildes. Pēc tam ēdu kartupeļus ar miziņu, sēņu mērci un karbonādi. Tūlīt taisīšu vaļā vēl saldo - siera kūku ar karameļu mērci. Skaisti dzīvot neaizliegsi. Man tik ļoti pietrūka jūra. Sapratu, ka pēdējo reizi pie jūras biju vien oktobra sākumā tallinā. Mans prāts vienmēr tik labi noskaidrojas, kad skatos uz horizonta malu. Vienmēr promejot pieķeru sevi jūtoties iekšēji mierīgāk. Šo iemeslu dēļ nekad nespētu dzīvot kaut kur pārāk tālu. Patiesībā es ļoti gribētu atkal dzīvot gājiena attālumā. Šovasar biju liepājā uz desmit dienām un katru nakti gāju pastaigā ar suni tieši gar jūru. Klajā laukā tumsa netraucē.
 
 
10 Novembris 2026 @ 12:51
 
Nevarēju šonakt aizmigt līdz aptuveni 4:00 un pamodos ap 10:00, bet izgulējusies galīgi nejūtos. Kādu pirmo pusstundu vienkārši skatījos debesīs. Kontekstam, mana gulta atrodas tieši pie loga. Vasarā debesis gan nevar redzēt, jo priekšā ir divi lieli ozolkoki, bet tagad tiem palikušas vien vēl dažas pēdējās rudens lapas. Vispār nesaprotu - kā tūlīt jau būs novembra vidus un valsts svētki, pa kuru laiku nomainīju rudens mēteli uz ziemas jaku? Brīžiem atkal attopos autopilotā.

Ārā tik skaists laiks. Domāju par to, kā es varētu saņemties aizbraukt pastaigāties gar jūru. Man tas noteikti varētu palīdzēt sakopot domas, jo es marinēju atbildēt nu jau trīs čatiņiem (nav man tipiski), papildus - nākamās nedēļas pasākumam nepieciešams vēl uzrakstīt lasāmo materiālu, kas pagaidām nāk nežēlīgi lēni (bet ne slikti), tāpat man derētu šodien zupu pārvārīt sautējumā, izlasīt kādas piecas grāmatas un pārtulkot ap simts dzejoļu. Norm.
 
 
09 Novembris 2026 @ 12:58
 
Reāli vakardien visas zvaigznes sastājās vietās. Sākumā kaut ko laiskojos un mēģināju izdomāt, ko vilkt mugurā, lai gan laika līdz iziešanai, lai paspētu uz koncerta sākumu nebija vairs palicis daudz. Pēkšņi (burtiski 90min pirms sākuma) saņemu ziņu no I, ka viņa pēkšņi tikusi pie ielūguma no savas kolēģes un plāno braukt ar taksi no pils uz mežaparku, kas saprotams, ka man ir ideāli. Pēc īsa brīža mums vēl pievienojas J un laimīgi visi kopā gan aizbraucām, gan atbraucām no mežaparka. Tur uz vietas satikām vēl veselu kaudzi ar cilvēkiem.

Izrādījās, ka J nekad nebija dzirdējis ne par hospitāļu ielu, ne par citām viņiem līdzīgām grupām (?) Viņš bija vienkārši iegājis pilī īstajā brīdī, kad I bija jāatrod vēl kāds gribētājs pievienoties. Nu, viņam nepatika (:D), bet viņš atzina, ka tas ir jūtami kaut kas ļoti autentisks un svarīgs cilvēkiem. Es riktīgi kārtīgi izdejojos, lai gan publika kopumā šķita ļoti mierīga. Man gan šķiet sociāli pieņemamāk un ieteicamāk baudīt mūziku ar visu savu ķermeni. Par šo esmu domājusi arī citu performanču sakarā, piemēram, kā lasījumi vai teātris - manuprāt, ekspresīvi skatītāji (protams, nerunājot galējībās) ir tik forši, jo viņi ļauj ieraudzīt kā darbs uz viņiem strādā. Esmu ievērojusi, ka tie, kuri paši performē, parasti ir arī ekspresīvi skatītāji.

Kad atgriezāmies pilī jau bija ļoti daudz cilvēku un mani galīgi nesaistīja doma palikt sēdēt pie bāra, jo sapratu, ka lielai daļai tur jau tusiņš turpinās otro vai trešo dienu, bet tieši tajā brīdī man uzraksta P, ka atrodas pārdaugavā un varbūt varētu saskrieties pilī, kas atkal vienkārši sanāca perfekti pēc pulksteņlaikiem. Beigās ļoti pieklājīgi jau ap 00:30 biju mājās. Pēc tam vēl izgāju naksnīgā pastaigā pa parku, kur pirmo reizi nebija neviena cilvēka, kas priekš manis ir vēl viens ziemas vēstnesis. Tagad iešu uzsildīt kādu šķīvīti no sava milzīgi savārītā zupas katla.
 
 
08 Novembris 2026 @ 18:18
novembris  
šī bija ļoti veļīga nedēļa.
pavasarī dabūju 3 dažādu aso pipariņu stādiņus no Melnā stārķa kunga. pagājšnedēļ, beidzot, ar K starpniecību aizsūtīju Ancei atpakaļ podiņus un našķu paciņu nodošanai tālāk. svētdien izrāvu no siltumnīcas pēdējo pipariņu, kurš tur nebija nosalis un joprojām gatavināja mazus dzeltenus pipsīšus. pirmdien Ance atrakstīja, ka našķu paciņu diemžēl vairs nav kam atdot.
trešdien atnāca ziņa, ka vienai no Līgām diezgan pēkšņi aizgājusi mamma. viņa ļoti drosmīgi pati parastā mašīnā atveda mammu mājās no slimnīcas, iekārtoja garāžā, pati apmazgāja, pati saģērba un gribēja, lai pirms oficiālās izvadīšanas paši tuvākie var no viņas lēni un mierīgi atvadīties mājās ar veļu dziesmām fonā. manliekas, šis ir pareizais way to go, es gan nezinu vai pati tā varētu. so vakarrīt ar dažām no Līgām braucām uz Gulbeni dziedāt bērēs, kurām paralēli notika arī Melnā stārķa kunga bēres Rīgā. jāsaka, ka veļu dziesmas iegūst pavisam citu garšu, ja viņas dzied blakus aizgājējam un šņukstošiem palicējiem. tā bija grūta, bet svētīga pieredze. manliekas labi nebēgt no satikšanās ar nāvi. it kā jau nav patīkami un vieglāk liekas izvairīties, bet tomēr baigā svētība un kaut kas liels, tīrs, īsts un patiess, atšķirībā no mūsu ikdienas kapitālistiskajā (ne)realitātē.
pēc tam atbraucu mājās, izmazgāju matus, uztaisīju wannabe kariju, pabaroju sevi, U un K un braucām spēlēt konci Cēsīs. bija ļoti, ļoti jauks veļu vakars Malā. biju ar Malu sarunājusi, ka uzvārīs lielu putras katlu veļiem - pirms koncerta nolikām skatuves priekšā un aicinājām visus klātesošos domās lūgt savus veļus uz mielastu. nodziedājām lielāko daļu no jaunā, joprojām topošā veļu albuma un šo un to no pirmā albuma. pēc tam triecām veļus atpakaļ tur, no kurienes tie nākuši un visi kopā ar publiku mielojāmies ar veļu apgramstīto un apsvētīto putru. bija arī pilna Mala sanākusi, mums likās, ka varbūt neviens nenāks. liekas, ka viss baigi labi salikās tai noskaņā un putrā un visā. jūtos ļoti pateicīga. nogurusi arī.
Tags:
 
 
skan: Līgas pH3 - Veļu govis
 
 
08 Novembris 2026 @ 16:52
 
update: uzvārīju beigās zupu sev, saviem vēl trīs nepiedzimušajiem dēliem un vienam neiestādītajam ozolam.
 
 
08 Novembris 2026 @ 15:50
 
Šodien nesanāca agri mosties, jo no vakardienas ballītes atgriezos mājās tikai ap 5:00 no rīta. Ko tur daudz teikt - sanāca tīri laba socializēšanās. Tagad gulšņāju gultā un skatos kā saule krīt istabā uz sienas. Manam ziemassvētku kaktusam pēc ļoti ļoti liela gadu pārtraukuma atkal parādījušies pumpuri. Pēc katra šī teikuma uzrakstīšanas nedaudz pastaipos un izlokos. Jūtos, kā ciets plastilīns, kuru skulptoram jāsamīca rokās pirms lietošanas.

Man vajadzētu saņemties uzvārīt vistas-siera zupu (jo ledusskapī jau ir visas nepieciešamās sastāvdaļas) un vajadzētu saņemties vakarā aizbraukt uz otru rīgas galu, jo man ir biļete uz hospitāļu ielas papildkoncertu. Lai gan pašlaik negribas izkustēties pat tik tālu, lai aizietu uz virtuvi, es zinu, ka pēc koncerta noteikti jutīšos labāk. Esmu ieciklējusies arī uz to, ka turp vēlos doties ar velosipēdu. Nu, savas īpatnības jau sen esmu sev piedevusi. Man vispār ir vēl visādas lietas, kuras vajadzētu saņemties izdarīt, bet šaubos, ka tas notiks šodien. Vispār tikko vēl atcerējos, ka man bērnībā mācīja, ka svētdienās strādāt nedrīkst. Atceros, ka oma opim no rokām rāva ārā slotu, jo grīdu slaucīšana (mājas uzkopšana) arī skaitās darbs. Citreiz man tiešām pietrūkst mani vecvecāki un mēdzu aizdomāties kādas būtu mūsu attiecības. Es gribētu kaut reizi dzīvē vismaz pārlaist vēlreiz kādu vasaras nakti uz viņu liepājas dzīvokļa koka lodžijas, kas atradās rokas stiepienā no jūras. Akd, reāli rīt moš jāaizbrauc uz daugavgrīvu.
 
 
07 Novembris 2026 @ 11:44
 
Pašai par pārsteigumu šodien pamodos ap 9:30. Sākumā domāju, ka jāmēģina atkal iemigt, jo vakarā man jādodas uz dzimšanas dienu, bet no citas puses skatoties - domāju, ka būtu labi uzturēt sevi tonusā, jo vienā dienā jau tas darbs atradīsies. Nav man arī kur citur nemaz likties. Turklāt sāku justies jau pietiekami atkopusies no iepriekšējām darba vietām un daudz skaidrāk tagad saprotu savas robežas. Manifestēju atrast mierīgu darbiņu, kurā varētu visu dienu sēdēt un taisīt tikai dažādus vizuāļus (ideāli, ja kaut kam sakarīgam).

Visādi citādi domāju, ka man iet labi. Šorīt sanāca uzvārīt putru perfektajā konsistencē. Vakar biju uz trīs sarunām grāmatu svētku ietvaros. Bija tīri okey, bet mani ļoti mulsināja vecākās paaudzes uzvedība - telefoniem skaņa ieslēgta, klausuli paceļ turpat auditorijā (?) un pat nemēģina čukstēt, viena pensionāre sāka rakāties ļoti skaļi pa somu un tad vienā brīdī mētāt dažus no priekšmetiem. Šis viss notika tikai pirmajā lekcijā par ilustrētajiem žurnāliem 19.-20.gs. mijā, bet tāpat wtf. Mums bija vispār paredzēts doties augšā uz 5.stāvu apskatīt tos žurnālus dzīvē, bet pirms nodarbības beigām rcb filiālbibliotēkas kolektīvs "pūce" jeb "pūcītes" nolēma sveikt lektori (jo ir taču grāmatu svētki?? bet, ja godīgi, īsti nesapratu, kas un kāpēc), kura neveikli mēģināja norādīt, ka tam nav īsti pašlaik laika. Man visi šie uzvesties neprasmīgie pensionāri nedaudz nokaitināja un tāpēc nolēmu viņiem nepievienoties tālāk, bet būt atpakaļ laikus uz nākamo sarunu par to, kam raksta pētnieks. Tur par laimi bija jēdzīgāka publika.
 
 
skan: Sten-Olle - Täiskasvamine
 
 
06 Novembris 2026 @ 12:26
 
Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas tukšas dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai.

Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu "kam raksta pētnieks?" un pieredzes stāstiem "kā es (ne)kļuvu par rakstnieku". Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.
 
 
skan: Kedrostubùras - Kas tu?
 
 
05 Novembris 2026 @ 21:24
 
kur ir dzejnieki?
arī tikai mīzali palikši,
kas gaida, ka producentes viņiem sataisīs tāmes.