Sitam, kaujam mazos ežus, Metam podā izvāram!

es pa logu redzēju Dienasgrāmatu aizbraucam turp šurp

Negaidīti sanāca ļoti forši Jāņi. Bija viens tāds ļoti skaists gājiens pa lauku ceļu, ar lāpām, bungām, ģitāru, balsīm.

Uztaisīju rabarberu kūku. Protams, ka vēlu. Un diezgan labu - tādu sulīgu un paskābu, tieši kā man garšo. Tik garšīgu, ka šo rakstot man ir pilna mute ar siekalām. Ko par to saka mans kuņģis?

🤯 🐉🐲🐦‍🔥☄️🔥🌚

Vai tas bija tā vērts? Iespējams.

Šonakt atkal gulēšu pussēdus.

Bet bāc, ja man būtu vesels kuņģis, tas tāpat vairs nebūtu vesels, jo es vienkārši nevaru noturēties pretī rabarberu, ķiršu un citronu kūku vilinājumam. Saldskābs vai maigi svaigs ir labākās garšas universā.

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/

5x gāju jūriņā. Viļņu necik Vecāķos nebija, tāpēc sanāca paieties druscītiņ tālāk kā parasti. Pēc sauļošanās un pluncāšanās atpakaļ uz vilcienu ejot padzēru kafiju klausoties ielas spēlmaņus, kas kaut kur aiz bastejkalna spēlē, bet sajutuši dālderu esamību pludmalē, spēlēja tur Avrilas Laviņjas, Sting, Chris Isaak u.c. hītus. Ļoti feins miegs pēc būšanas pie jūras.
Atradu labu mazsālīto gurķu recepti. Klasiskajai ķiploku-diļļu marinādei jālej minerālūdens virsū, sanāca labi. Pagājušogad gatavoju ar karstu, bet es nez, no Ogres laikiem es jūtu, kurš vārīts ūdens ir šā vai tā "ciets" ar kaļķi.
Filmas.lv ielika mākslas filmu par 30.gadu Latviju. Gribu noskatīties.
No rīta aiz loga bija atlidojis pupuķis, nebij tāds dzirdēts iepriekš, cik nu te trīs gadus esmu. Tiem patīk mitināties privātmāju grāvmalās un pļavās, kas te vairākus kilometrus projām.

džins ar Soniku

Es esmu savās bērnības mājās laukos. Ir silta vasaras diena, visi citi ir kaut kur aizbraukuši, tur esam tikai mēs ar suni un varbūt kaut kur pie jumta korēm ielīduši un siltumā sauļojas kaķi. Vējš purina lapegļu rindu aiz mājas, ābeles dārzā un piemājas mežus. Tas brīdis ir kā viena gara, gadiem ilgstoša izelpa. Suns vispirms izskraida visas malas, lai izostītos, tad izvārtās zālē, bet beigās viņam piemetas zūmiji. Un kas tie ir par zūmijiem laukos, kur ieskriet var nevis sētā, sienā vai mēbelēs, bet tikai pļavā vai mežā, vai uz iebraucamā ceļa! Manām ausīm jāpierod pie tā, ka tikai kaut kur pavisam tālumā var dzirdēt vien atsevišķas mašīnas, bet citādi te ir tikai vēja šalkas un putnu dziesmas, un mūsu soļi uz zemes ceļa. Smaržo pēc svaigi pļautas zāles un malkas grēdas pie šķūņa. Varbūt vēlāk es to sporta pēc paskaldīšu - es dievinu malkas skaldīšanu, un man šī darba ļoti pietrūkst. Garšo pēc zemenēm, kuras tikko saulē sasilušas atradām dārzā. Uz brīdi ieejam mājās un vecajā kafijas automātā uztaisām kafiju "ar putiņām". Tad sēžam ārā - es uz sola, bet suns blakus zālē - un es dzeru vienlaikus gan šo kafiju, gan to, kuru dzēru ar vecmāmiņu, rakstot bakalaura darbu, vakaros ar māsu un pusdienlaikos, kad visi tāpat kā šodien jau bija aizbraukuši savās gaitās, bet es tikai sāku dienu.

PIRMĀ DIENA.
  1. Brauciens ar riteņiem no Ventspils centra līdz Būšnieku ezeram pa velo celiņu (12km). Nav daudz ko piebilst par pašu ceļu, bet man gribas pateikt paldies par pusdienām un super garšīgo pašcepto kūku. Cilvēks vienmēr jūtas gaidīts, ja pēc gara ceļa viņu sagaida silts mājas ēdiens. Turklāt, vēlāk taps arī skaidrs, kāpēc bija tik svētīgi tik kārtīgi paēst pirms ceļa.
  2. Brauciens ar riteņiem apkārt Būšnieku ezeram (7km). Ceļš ap ezeru ļauj nedaudz ielūkoties mazdārziņu rajonā “Pīpiķi” (hehe) un sniedz izvēli starp vairāk un mazāk publiskām peldvietām. Mēs arī nopeldējāmies. Ūdens bija tīrs un mīksts. Arī ādai mīkstums pielīp. Vienīgi diezgan patālu jāiet līdz dziļumam. Toties tā ir vieglāk atrast smukus akmeņus. Elīnai pēc peldes uz ievērojamu laika sprīdi pielipa arī viena spāre. Tas bija diez gan stilīgi un man arī nedaudz skauda. Mierināju sevi ar domu, ka vismaz pirms braukšanas šurp Rakstniekmājas saimniekam (kaķim) es interesēju.
  3. No Būšnieka ezera līdz Staldzenes ūdenskritumam (3km). Mums šis īsais posms aizņēma vairākas stundas, jo tiklīdz nokļuvām pie jūras, tā nolēmām tur arī sagaidīt saulrietu. Ja mūsu peldkostīmi un dvieļi nebūtu slapji no ezera, tad noteikti ietu peldēties arī jūrā, jo ūdens bija ļoti labs. Grūti izdomāt, ko tādu gudru uzraksta par jūru, jo tāpēc jau turp tieši parasti brauc - lai nedomātu. Vai esot pie īstās jūras Kurzemē horizonts šķiet kaut kur tālāks, nekā esot pie līča? Jup. Vai ūdens ir zaļāks? Vai jūrmala platāka? Vai gaiss ir labāks? Skaidra lieta. Tieši nesen thredos redzēju, ka tagad esot vēl termins “dižjūra” un šai reizei tas ļoti piestāv, jo diža bija jūra un dižas bijām arī mēs.
  4. Staldzenes stāvkrasts un ūdenskritums. Izrādās uzskatāms par dabas unikumu, jo veidojies uz ieža, kas ir šķietami neiespējams pamats ūdenskritumiem, bet to uzzināju tikai pēcāk. Tas ietek no Lošupes (hehe). Mums sanāca nokļūt pie ūdenskrituma ļoti maģiskā brīdī, kad mākoņi tieši iekrāsojās rozā. Tā kā tas ir stāvkrasta malā, tad meža nakts melnums nav redzams un pēkšņi rodas sajūta, ka atrodies uz citas planētas. Elīna man čukstēja ausī, ka tūlīt no kaut kurienes izlīdīs kāds dinozaurs, bet nekas tāds beigās nenotika.
  5. Atpakaļceļš uz Ventspils Rakstnieku māju (14km). Šajā punktā nedaudz nošāvām greizi, tāpēc rekomendēju, ka pēc tam izvēlaties doties atpakaļ uz veloceliņu pie Būšniekiem (tā ietaupot 4-6km), bet, ja izvēlaties tomēr apskatīt stāvkrastu pilnā tā garumā, tad ņemiet vērā, ka nekur īsti tādas normālas izejas no jūras vairs nebūs. Mēs kaut kā pavisam nejauši nolēmām paņemt pauzi un piesēst uz viena nolauzta koka, kur ieraudzījām taku, kas ļauj uzkāpt augšā un tā kā tur bija bērnu ratiņu sliedes, tad šķita, ka maršruts būs drošs. Beigās izrādās, ka ceļš aizved uz muitas zonu, bet ejot gar dzeloņdrāšu noklāto betona žogu var iziet atpakaļ uz pilsētu un pat ļoti jēdzīgā vietā. Pēc šīs ekspedīcijas pelnīti nolēmām iestiprināties ar hotdogiem diennakts Circle K pie koncertzāles "Latvija", kurā pārdevēja pacienāja ar Raffaello, savukārt nākamajā dienā tirgū mani kāds vīrietis pacienāja ar konfekti. Tā kā variet būt droši, ka Ventspilī dzīvo jauki cilvēki.

OTRĀ DIENA
  1. Brokastis kafetērijā "Bitīte". Es tiešām nepārspīlēju ar izteikumu, ka tur bija visgardākā kafija un brūkleņu maizīte kādu vispār jebkad jebkur esmu provējusi. Tiešām iesaku turp aiziet. Protams, varbūt piepalīdzēja tas, ka brokastojām nedaudz novēloti, bet tas brīvdienām piestāv. Es pamodos nedaudz ātrāk un paspēju izlasīt vēl dzejas krājumu un kad pamodās Elīna, tad izrādījās, ka viņai tirgū vajag kaulus (?). Tomēr nebija arī tā, ka izsalkums būtu palicis nežēlīgs un tāpēc viss garšoja labi. Viss garšoja labi, jo bija jūtams, ka tur ir cilvēki, kuriem patīk tas, ko viņi dara.
  2. Pastaiga uz Dienvidu molu un atpakaļ (8km). Pēc vakardienas mums nebija nekādas īpaši izplānotas dienas, ja neskaita vēlmi izlikties par tūristēm. Tā arī darījām. Pa ceļam iegājām mazā veikaliņā pēc saldējuma, izstaigājām mazās ieliņas (it īpaši skaista ir Līvu iela), kur beidzot izskatījās, ka kāds dzīvo pa īstam, es iemērcu arī kājas jūrā, bet pirms manas prombraukšanas paēdām kārtīgas pusdienas Pilskrogā. Tur arī bija traki garšīgi. Vai arī varbūt es pārākilgi jau ilgojos pēc Kurzemes.

Šodien atkal bija mūzikas diena. 10-15 dziesmas.

Vēl guļot sapņoju, ka esmu Derils no “The Office” un piedzīvoju to pēdējo deju, ko viņi dejoja, kad viņš beidza strādāt Dunder Mifflin. Earth, Wind & Fire - Boogie Wonderland. Īstenībā lieliska dziesma. Pēc kādas 10., 15. reizes, kad man galvā uz riņķi bija noskanējis piedziedājums, gan palika neomulīgi.

Vidus dziesmas es neatceros (ja neskaita TBBT theme song), bet tās bija lielākoties patīkamas un laida vaļā. Nu, vai es varēju tās palaist.

Bet pēdējā dziesma bija gandrīz kā apskāviens no pagātnes - Muse - Blackout. Tā vietā, lai šovakar mēģinātu pazust, es pasēdēšu ar tēju, acīm ciet un to dziesmu.

Un būšu pateicīga, ka zāles strādā.

šodienas hailaits ir tāds, ka jums diezgan drīz būs iespēja dzīvajā atkal dzirdēt Hope Dies Last. welcome, hehe.

Gemini AI: "...tie kalpo kā fundamentāls pamats visu pārējo zinātnisko apgalvojumu pārbaudei un verifikācijai (piemēram: "Kārlis 2026. gada 16. jūnijā pulksten 17.24 redz baltu gaismu")."

Esmu slimojusi jau apmēram mēnesi. Lai gan, ja man kāds jautātu, kad tieši tas sākās, gribētos atbildēt, ka tas vienmēr tā bijis. Neko vairs neatceros. Spēja domāt un fokusēties atstājusi čatu, izmetusi datoru pa logu un nodedzinājusi visas SIM kartes. Es nezinu, kas šis ir, bet zinu, ka esmu vienā no savas dzīves līdz šim zemākajiem punktiem.