Yes, That’s When

I like my body when I’m in the woods
and I forget my body. I forget that arms,
that legs, that nose. I forget that waist,
that nerve, that skin. And I aspen. I mountain.
I river. I stone. I leaf. I path. I flower.
I like when I evergreen, current and berry.
I like when I mushroom, avalanche, cliff.
And everything is yes then, and everything
new: wild iris, duff, waterfall, dew.

/Rosemerry Wahtola Trommer/

es gribu tā. nav laika.
nav laika, nav naudas!

Gaidu, kamēr nožūšu pēc tējas dzeršanas un savas otrās dīvaini sanākušās rabarbermaizes ēšanas.

Vienmēr kaut ko samainu vai nu receptē, vai izmantoju citu pannu kā šoreiz, un sanāk kas neparedzēts. Tuvu iecerētajam, bet mazliet dīvains. Šodien izcepu plātsmaizi, kam vajadzēja cepties 35x40 cm metāla pannā, 20x20 stikla pannā. "Kāda starpība?" es nodomāju. Pēc vairāk kā stundas (!) man sanāca kūka ar ļoti biezu, dīvaini brūnu biskvītu un superņammīgu, bet biskvīta biezumam mazliet par plānu, sulīgu virspusi.

Īsti nekad neizdodas arī noslīpēt tās receptes, jo pēc pāris reizēm (vai biešu pastas mērces gadījumā - uzreiz) apnīk cept vienu un to pašu. Varbūt ir ok pamēģināt, apmierināt ziņkāri un kaut ko jaunu iemācīties. Varbūt vecmāmiņas vecumā man beidzot sanāks ar pirmo piegājienu.

Nākamnedēļ gribu pirmo reizi mūžā izvārīt arī vistas vai cita dzīvnieka zupu. Par šo es īpaši raustos, jo zupas šķiet tik sarežģītas - katrai sastāvdaļai ir savs vārīšanās laiks, nekad neesmu vārījusi kaulus, nu, tur daudz var noiet greizi. Labprāt piezvanītu par šo tantei, jo viņa noteikti māk pēc vecmāmiņas receptes izvārīt lielisku zupu, bet mazliet bail. Neesmu uzturējusi labu kontaktu ar nevienu, kurš nav tieši blakus, un par to ir kauns. Un tad "zvanu tikai tad, kad kaut ko vajag". Viņiem varētu likties, ka man ir vienalga, bet vienkārši nav pieticis spēka. Vai arī tas ir tikai attaisnojums. Nezinu.

Draudzene (un internets) teica, ka buljons varētu palīdzēt veseļoties un iedot vajadzīgo, bet vienu pašu buljonu es toč nedzeršu, lai arī cik veselīgs tas nebūtu.

Ar sevi ilgi diskutēju arī par sporta zāles abonementu. Lai arī daudz slimoju un pa vidu ir tikai dažas "veselās" dienas, man ir aizdomas, ka kaut cik regulāri jogas vai citi atslābinošie, stiprinošie treniņi arī varētu palīdzēt. Mazāk stresa, sastinguma, veselīga slodze. Bet tās finansiālās saistības mani baida, ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kas notiks ar darba lietām.

Vakar koncertā gan uz vienu brīdi izdevās atkal pieslēgties sajūtai, ka es dzīvoju tajā pašā pasaulē, kurā citi. Ka arī es visu varu. Varu saņemties, varu izdarīt, esmu pietiekama. Tas, kā dzīvā mūzika uz brīdi noslauka prātā iebrauktās sliedes un ļauj pievienoties pavisam citai, tīrai, spēcīgai pasaulei, ir tik maģiski! Iešu uz koncertiem vēl. Varbūt tai tantei, kas aiz mums tualetes rindā runāja par "mūzikas terapiju" bija taisnība.

Love will tear us apart. Music will put us back together.

"What I keep coming back to: saying "I need help" directly is an act of care toward the other person. It means trusting them enough to be legible. It means not making someone work to find the request. Clarity can be warm. Not making someone guess is its own form of respect."

(uziets reditā)

pagājšnedēļsnogal Rucka - sestdien bija igauņu un latviešu kopdziedāšanas darbnīca - piedalījāmies mēs, 4 Līgas un igaunietes no Väike Hellero un vēl daži cilvēki. bija ritīgi kruti un interesanti. bija vairākas dziesmas ar praktiski identiskām melodijām, ko dziedam gan mēs, gan igauņi. tekstuālie konteksti arī līdzīgi. igaunietes siltas un sirsnīgas. es tiešām labi pavadīju laiku. svētdien bija rezidences work in progress koncis. es neesmu baigā kokles fane, bet tā jau jauki un nebija arī baigi pastalaini. man bija sastāstīts, ka Laima Jansone esot baigi augstprātīga, bet viņa vispār nav. bija ļoti patīkami sastrādāties.

sestdienas vakarā aizvedām igaunietes uz Dun Malā. man vidēji. Čavarta perkusīvie brīnumi forši, bet nepatīk kā Aisma dzied (tāda nazāla rīdzinieku maniere, galīgi nav tautas balss).

turpinu iet uz džimu. tauku mazāk nepaliek, svars pieaug (noteikti aug baigie musīši, hehe), bet vismaz drānas nepaliek šaurākas. platākas arī nē. kolēģe dod ļoti daudzveidīgus uzdevumus - gan cilājam hanteles, gan intervāltreniņi, gan kkas no kalistēnikas, gan kardio. vispār šajā vecumā pārtraukt pīpēt ir tricky, jo smēķēšana paātrina vielmaiņu par kādiem 7-10 pročiem (jeb nokūpina apm 200 kalorijas dienā). es, pārtraucot, pat nesāku bindžītot, bet tauks tomēr uzauga drusku.

foršs jūnija vakara apvidus. zirdziņš enerģisks un hot. satikām resnu varavīksni. daudz stirnas. un āpsi. jāju gar labībslauku, nevarēju saprast, ko zirgs ausās. pamanīju, ka labībslaukā viļņojas svītriņa, sekoju tai līdz uz celiņa, mums tieši priekšā, izlīda āpsis.

ar Kaļiņinu biju uz Kaļiņina jaunatklāto izstādi. man ļoti patika, īpaši tāpēc, ka ar ekskursiju/stāstījumu.

dzīvesbiedrs pieķērās brūzītim/brīnumu istabai/darbnīcai. iznesa visu no turienes, nojauca veco plītiņu. cerams pietiks enerģijas un iedvesmas iekārtoties atpakaļ un izvētīt visu iznesto (citādi mums nebūs kur likt malku). K komentēja, ka tas ir kā uzkāpt šīs saimniecības everestā.

vakardienas lietus satriecis pie zemes pojenes. un kartupeļi pa vienu dienu izauguši 2x garāki. NEZĀLES ARĪ!

vēl viena kolēģe uzrakstīja atlūgumu.

nav laika, nav naudas.

rīt jālido uz Briseli

Mūsdienās laikam jebkuru frizieri, kas spēj sajaukt bļodiņā krāsu ar attīstītāju, sauc par koloristu? Vai zināt kādu, kurš/kura patiesi spēj piemeklēt cilvēkam ideālo matu toni (tā lai turpināt krāsot var arī mājās pats)?

9.08

Pamodos agri, jo vakar uzrakstīju tikai vienu no pieciem tekstiem. Smadzenes vienkārši atteicās strādāt tālāk. Bet rīta un termiņu iespaidā, šķiet, diezgan labi uzrakstījās vēl divi, kas tagad gaida apstiprinājumu.

Lai nosvinētu, ēdu vakar uztaisīto ļoti rabarberīgo un mazliet rūgteno drumstalu kūku ar saldējumu un ķiršu tēju.

Domāju par to, kā zāļu apjomā, kuras šobrīd dzeru, vispār var pateikt, kas ir simptomi un kas - blakusparādības. Tagad laikam atceros, kāpēc atmetu zāles iepriekšējo reizi. Šķiet, ka arī līdz galam neuzticos ārstiem, jo tik bieži ir bijis kaut kas nepateikts, līdz galam nenoskaidrots vai pat ignorēts, ka neesmu droša, vai viņi tiešām pievērš uzmanību. Esmu sākusi pati ļoti aktīvi komunicēt, jautāt un atgādināt par simptomiem, un arī tad manī ieklausās katrs ceturtais ārsts. Es ļoti cienu profesiju, bet, šķiet, arī redzu, ko tai nodara tā milzīgā slodze un atbildība, kas ārstiem ir jāpanes.

Suns gultā saritinājies kliņģerī šņāc un nemaz negaida, ka kaut kur tik agri viņu vedīšu. Šķiet, šodien jau bija divās čuru pastaigās, lai gan es tajā agrā rīta reibumā īsti pat nepiefiksēju, ka un cik reizes izvedu viņu ārā.

Vakar vakarā viņam ļoti smuki sanāca nokomunicēt, ka viņam vajag tieši ārā, nevis ēst. Parasti viņš sāk man ļoti entuziastiski uzbāzties, kašņāties un laizīt muti, kad viņam vajag vienu no diviem. Tad es pajautāju "tev gribas ēst" vai "tev gribas ārā", mēģinot provizoriski pirmo jautāt to, kurš man liekas ticamāks. Ja viņš atbildot vēl vairāk satrakojas un sāk griezties ap savu asi, es zinu, ka vajag. Bet ko darīt, ja pasaki vienu, tad otru, un ir ļoti līdzīgas intensitātes reakcija? Virtuve ir pa kreisi, bet ārdurvis pa labi. Vakar es nostājos durvīs un prasīju viņam parādīt virzienu. Un viņš ļoti smuki arī parādīja, lai gan ir rīma un mani pārsteidza, ka, pat ja viņam vajag čurāt, viņš neizmanto iespēju vispirms padiedelēt ēdienu. Mana suņu mātes sirds par šo bija ļoti lepna.

Gaidu, kad klients apstiprinās ierakstu, lai varu to ielikt kanālos. Ja tagad aiziešu gulēt, tas būs pusdienlaika ieraksts. Varbūt tas arī ir OK.

Bet vispār arī rīta klusums ir ļoti jauks.

Vakar pēc alerģijas zāļu iepirkšanas domāju, ka šodien varbūt maģiski jutīšos labāk. Šķavas, tekošais deguns un visas niezēšanas tiešām ir beigušās. Bet kakls nodedzis sarkans (kas gan baigi nesāp, jo man ir tas alerģiju sīrupiņš), kājas kļuvušas par pudiņkājām, mazliet reibst galva. Realitāte tāda mazliet vatēta.

Tā kā pirms dažiem gadiem pieņēmu liktenīgo lēmumu par pašnodarbinātību, tagad man ar tādu vates galvu būs jāraksta. Kopumā šodien vajadzētu paspēt uzrakstīt kādus piecus ierakstus. Ja vēl uzrakstītu vienu e-pastu, vispār būtu lieliski, bet es jau par tiem pieciem šaubos.

Lai tas ritētu vieglāk, atnesu datoru uz virtuvi un mēģināšu rakstīt, kamēr cepas rabarberi.

Grūti vispār.

Vakar daudz biju ārā. Vakarā atkal pēkšņi sāka tecēt deguns, tad aizkrita ciet (abi kopā?). Šķaudīju. Un tas mani iepriecināja, jo sapratu, ka man, visticamāk, atkal ir vasaras alerģiskais rinīts. Un to ārstēt ir daudz vieglāk nekā vīrusu saslimšanas, kuras saķer katru nedēļu.

Noķēru ārsti, dabūju zāles un nosūtījumu pie alergologa.

Nopirku arī kuņģa skābes zāles, jo vakar vakarā vienlaikus ar to šķavu lietu arī sāka dedzināt kuņģi no načos vakariņām. Pa nakti atkal apdega rīkle. Tas ir vnk episki, cik daudz lietu vienlaikus var noiet greizi vienā ķermenī.

Tagad turu īkšķus, ka zāles palīdzēs.

KOK strādā, AD arī, šie, cerams, arī, es turpinu vazāties pie ārstiem un kādu dienu varbūt atkal jutīšos labi lielāko daļu dienu. Nu, vai vismaz pusi laika?

Bet tieši tagad gan es iešu nosnausties, jo vakarnakts gulēšana ar vaļā muti, kamēr pakrūtē deg ugunskurs, īsti neļāva atpūsties.

Kas lieliski tagad, kad ārā ir karsti - mums iekšā visu laiku ir vēss. Ne man, ne sunim vairs nevajag vasarā mocīties mūsu pannas dzīvokļa vidē. Ja gribētu, mēs tagad varētu pat ēst ziemas sautējumus! 😀

***

Fuck. Izmērīju temperatūru. Tomēr 37,5, kas nozīmē, ka tā vai nu nekad nebija, vai vairs nav tikai alerģija, lai arī bija visas pareizās deguna, mutes augšpuses un acu niezēšanas. Ārste gan teica, ka alerģijas uzliesmojumi var arī “palaist” laikam vīrusus/infekcijas. To kursu tāpat izdzeršu, bet nu bāc. Manu ārsti tik bieži nemaz nevar dabūt rokā, cik bieži es saslimstu.

nopirku sev gigantisku burku ar olīvēm, kas pildītas ar mandelēm

Mākonītis lija, vasaras lietus. Iepriekšējie vēl bij auksti. Netālu no stacijas gaisma jauna pietura uzradusies. Varbūt pagarinātā tramvaja sakarā. Reti sanāk būt ķengaragā, bet gribētos izbraukt maršrutu, jauno pagarināto. Skolas laikā būtu ĻOTI noderējis.
Sapnī redzēju draudzeni un viņas vīru sudrabotā uzvalkā.

Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem - palikt nomodā pa dienu. Un tiešām arī būt aktīvai, darboties, darīt lietas, ko vajag izdarīt tā vietā, lai nogulētu lielāko daļu dienas un naktī ciestu no domām par nepaveikto. Jo tad, kad es beidzot jūtos kaut cik enerģiska, sāk vērt ciet veikalus. Patiesībā pat tagad būs mazliet jāiespringst, lai kaut ko paspētu. 

šodien, braucot no darba, redzēju pa ielu ejam vīrieti ar milzīgu gaiši rozā balonu pušķi, kurus viņš vilka pret vēju

pasaulē, protams, nav nekā skaistāka par maiju, bet man joprojām ir kopumā par vēsu un pārāk daudz "nezāļu lietus" (tā to nosauca mana māte) un nu jau arī par vējainu.
* LKA salidojums. sākumā tika pateikts, ka, ja nu sākas gaisa trauksme, tad iespēja patverties ir pagrabā un parādīja personu, pie kuras vērsties ar jautājumiem par šo tēmu. bija arī zīme "patvēruma vieta". pavadīju apm 5h ganoties pa Ludzas ielu ar kursabiedriem. man ir ļoti forši kursabiedri. kāds zina, kas būs Ludzas ielā, kad akadēmija izvāksies?
* Stikla zvērnīcas pirmizrāde Valmierā. so so. diezgan garlaicīgi, baigais teātris. bet man no redzētajām Mičules izrādēm vispār laikam tikai Fundamentālists ir paticis. kkas nav ar viņu. es arī nesaprotu kāpēc tagad, ko viņa ar to grib pateikt, kāda jēga. cerams arī koncerts izrādes beigās bija tīri pirmizrādes ietvaros un vienmēr nebūs, jo ļoti izsit ārā no jebkādas izrādes sajūtas (bet lasīju kkādu Mičules komentu par izrādi un noprotu, ka laikam tomēr būs vnm). šī bija mana trešā Stikla zvērnīca. pirmo redzēju kā galīgs bērns Dailē un baigi daudz neatceros, otrā bija Poliščukas JRT - tā bija forša. man kādreiz likās, ka man patīk Tenesijs Viljams, bet tagad liekas, ka ko var ņemties ar tiem apmātajiem egotripiem. jā, tā var būt un tā, droši vien, diezgan daudz ir, bet man neinteresē to skatīties/lasīt.
* 7d bijām miniekskursijā. Drusku Korneti, drusku Zeltiņu bāze. Kornetos vienmēr skaisti. dzīvesbiedrs dabūja dāvanā savu pirmo pašatrasto sērpiepi.
* vakar sākām Interreg rezidenci Ruckā. šajā sakarā aicinu uz
igauņu un latviešu kopdziedāšanas darbīcu sestdien un
Mari Kalkun un Laimas Jansones work in progress konci svētdien.

Tā kā plānoju tuvākajā laikā palielināt aktivitāti darba meklējumos, cenšos sākt aktīvāk domāt arī par komunikāciju sociālajos medijos. Komunicēt kā man patīk, bet laiku pa laikam parādīt arī kādu savu darbu, ar ko lepojos. Šodien gribēju dalīties ar rakstu, kas, šķita, varētu labi aiziet, jo biju tajā īsi intervējusi vienu sabiedrībā visnotaļ mīlētu cilvēku.

Tad es izlasīju rakstu. 🤦

Vispirms gribēju cilvēkam, kas publicē tekstus, jautāt, kurš idiots samainīja vietām raksta daļas. Biju uzrakstījusi tik dzīvu tēlojumu raksta sākumā, bet te lasu un tas ir tikai zem trešā apakšvirsraksta. Tad paskatījos savos Google dokumentos un secināju, ka tas idiots esmu es pati.

🤦 🤦 🤦

Un ka īsti nevaru ar to rakstu dalīties, jo ar to galīgi nelepojos - tas sanācis tāds plakans un nedzīvs, bez dvēseles vai stāsta, kuram lasītāju izvestu cauri. Vienvārdsakot, uzkonstruēts, jo tādi man pēdējā laikā (iespējams, vienmēr?) sanāk teksti, kuros jādomā par SEO, klienta vēlmēm, auditoriju un visām citām figņām, kamēr mani steidzina projvads un bailes no nenopelnītas iztikas.

Palika baigi bēdīgi. Man bija tik labs materiāls, pat relatīvi pozitīvas jūtas pret tēmu, lieliski kontakti, kurus palīdzēja iegūt paziņa, un beigās sanāca čušš.

Tagad skatos Clue, kad to rakstu cepināju. Nebrīnos, ka nekas labs nesanāca. Tas bija mēnesis, kad sāku lietot KOK, jo veseli trīs ārsti teica, ka tas ir vienīgais veids, kā samazināt asiņošanas apjomu, dabūt atpakaļ normālus dzelzs un feritīna līmeņus, novērst garastāvokļa svārstības utt... OK, sāku dzert KOK.

To jāsāk dzert ar pirmo mēnešreižu dienu. Es biju sacerējusies, ka šoreiz būs vieglākas mēnešreizes, bet nebija. Tās bija smagākas, sāpīgākas, pēc tām es saslimu un tad man bija reāli sāpīga nepatīkama ovulācijas nedēļa. Visu šo laiku simptomi, kurus ārsti solīja salabot ar KOK, vienkārši turpinājās. Lieki piebilst, ka lielu daļu manu balto apeņu var izmest.

Nu, un tādā sāpju, spēku izsīkuma un vispārējā kartupeļa stāvoklī es rakstīju rakstu, ar ko biju cerējusi lepoties. Un nelepojos. Un tagad es meklēju darbu, kurā man vairs nebūtu jāraksta, jo mums ar rakstīšanu, šķiet, viss ir cauri. "Vienīgā" problēma - es īsti neko citu neesmu darījusi. Negribētos savā vecumā arī visu sākt pavisam no jauna kā baristai vietējā kafejnīcā.

Un tieši tāpat kā es nezināju un turpinu nezināt, ka/kā uzrakstīšu katru nākamo rakstu, es nezinu kā izkulšos no visa šī sviesta.

vakar no rīta, braucot uz darbu, redzēju, kā cilvēks vienā mierā izkāpj pa mājas logu un aiziet tālāk pa ielu savās darīšanās

Cik bunkurus Latvija uzcēla 4 gadu laikā? Nekur nevaru atrast statistiku.