mamma man katru gadu ziemassvētkos dāvina kādu noras ikstenas grāmatu, un es neesmu droša, vai nav jau par vēlu viņai pateikt, ka man nepatīk nora ikstena.

dīvains dzīves posms, kad ir gandrīz vai jāslēpj savas intereses, un man tas šķiet ļoti pretdabiski.

viena lieta, kas man vispār necik studijās nepietrūka, ir tā draudīgā balstiņa galvā, kas atgādina, ka tev vispār šobrīd vajadzētu būt mājās un mācīties, kad baudi laiskas brīvdienas. līdz trešdienai jāizlasa kādas 80 lappuses, par tām vēl rakstveidā jāreflektē, bet esmu ļoti nogurusi, jo divarpus stundas šodien starppilsētu autobusā koncentrējos uz neapčurāšanos. un es esmu tas cilvēks, kurš pirms tāla ceļa pačurās trīsreiz.

šodien liekam jaunu bildi iekšā :)

protams, ka ārkārtīgi veiksmīgi tiku maģistrantūrā, pilnīgi bezjēdzīgi izlieti stresa sviedri. nevaru sagaidīt, kad vēlos ziemas vakaros braukšu mājās ar 15. trolejbusu, no kura līdz šim veiksmīgi esmu izvairījusies. tuvākais bārs 15min gājiena attālumā. ļoti ceru uz foršiem kursabiedriem.

pieteicos maģistrantūrai. man liekas, ka mana motivācijas eseja ir zem katras kritikas, bet nu 500 vārdos vispār neko nevar izstāstīt un tā īsti ieskrieties, vismaz tādu vainīgo es atradu. ļoti mīžu un krindžoju par domu, ka man būs jāiet uz pārrunām pie cilvēkiem, kuri jau mani izaudzināja un iedeva bakalauru. es ļoti sen nebiju izjutusi šito perfekcionismu, kad pastāv tas stulbais spektrs, cik ļoti tu labi vari izdarīt lietas, un pats esi nepareizajā galā. vismaz man tā šķiet. nu, es noteikti varēju būt otrā galā. šī nedēļa būs mazliet mokoša, bet cerams, ka pēc nedēļas tomēr varēsim svinēt uzņemšanu.

nopirku bārkstainu pātadziņu un kaķis domā, ka tā ir viņas jaunā spēļmantiņa.

es sev nenormāli patīku pēdējās dienās. man ir crush uz sevi. es sev liekos tik forša un interesanta un jautra un lieliska kompānija. vienīgā lieta, kas man sevī šobrīd besī, ir nespēja saņemties uzrakstīt pieteikuma eseju maģistrantūrai. vismaz man ir vēl desmit dienas, un neviens crush nav ideāls.

izkrāmēt savu iedzīvi jaunajā dzīvoklī ir ļoti priecīgi, bet mājās to visu krāmēt prom tomēr ir šausmīgi bēdīgi. bet tas gan jau pieder pie lietas.

šonedēļ work hard play hard, esmu nogurusi, bet apmierināta. es jau teicu, ka man nav tālu līdz atvaļinājumam, bet arī ir līdz tam jāpārvācas. drusku bail.

man vajag kaut kādu avansa mācību atvaļinājumu, lai kārtīgi padomātu par maģistra darba tēmām, jo šādā režīmā pāris mēnešu laikā man nekas nesanāks. vismaz vēl mēnesis atlicis līdz atvaļinājumam kalnos.

ar administratīvo darbu vislabāk palīdz iztēlošanās, ka esmu kādā harmsa miniatūrā.

pilnīgi bezjēdzīgi šodien aizbraucu uz ofisu, bet nu vismaz trāpīju tieši tajā brīdī, kad daži bija izdomājuši ēst eklērus un dzert šampi. ja jau, tad jau, un pie reizes aizbraucu uz pavisam tuvu esošo dekatlonu, kur siekalojos ap pārgājienu ekipējuma plauktiem. man vajadzēja jaunu termosu, jo sestdien, cerams, dosimies visnotaļ ekstrēmā piedzīvojumā, bet ieķēru vēl pāris sūdiņus, lai gan gribēju vēl daudz sūdiņu, tai skaitā normālu jaku šīssezonas pārgājieniem. šovasar es gribētu saņemties viena pati doties ar telti uz muguras, ļoti gribētu aiziet no pāvilostas līdz jūrkalnei, jo tajā pusē ļoti maz būts. visticamāk, ka šis man arī būtu jāiet vienai pašai, jo neviens negribētu tik ilgi un tālu pisties, lai vnk ietu gar dižjūru, bet es gan būtu tam gatava. es būtu gatava nopirkt sev plītiņu un katliņu, un ar šo visu dīlot kā stipra, neatkarīga sieviete, lai arī tas būtu burtiski ļoti smagi, man būtu problēmas šo visu sastūķēt somā un es noteikti apraudātos miljons reižu. bet izklausās ļoti skaisti. ja nesanāks pāvilosta-jūrkalne, tad toč jāaizbrauc uz kaut kādiem tuvākajiem kalniem.

vakar saņēmos atvērt mammas iešķiebto serhija žadana grāmatu, tiku līdz 10. lappusei un sapratu, ka, akdies, nebūs. es neesmu spējīga šobrīd lasīt par karu, lai gan vajadzētu spēt. kaut vai ar mērķi atšķaidīt tikko izlasīto "where the crawdads sing", kuras paredzamo salkanumu es vienkārši dievināju un apriju. tā vietā ķēros klāt "my year of rest and relaxation", nez kādēļ domājot, ka tas būs nonfiction. nesen izlasīju citu romānu par artsy and nasty female character un mani māc aizdomas, ka varbūt šis jaunais arhetips man krīt uz nerviem.

pagājušonakt murgoju gan par līķu maisiem, ar kuriem man bija jātiek galā, gan bijušajiem mīlniekiem, kas nopietni mainījuši savu imidžu uz vissliktāko pusi. nesaistīti, bet vienlīdz šausminoši.

apkaunojoši vēlu saslimu ar kovidu
saņēmos aiziet uz sporta zāli un kitkat
sāku iet pārgājienos ar telti uz muguras
apkaunojoši maz reižu biju uz teātrī
biju vienā ļoti sliktā un vienā ļoti labā randiņā
zaudēju divus tuvus, bet tālus ģimenes locekļus
atsāku terapiju
sāku redzēt gaismu tuneļa galā
tiku pāri divus gadus vecām sirdssāpēm
beidzu eksistēt kā kultūras darbinieks, kas, pārsteidzošā kārtā, bija a blessing in disguise
ieguvu grādu socantropoloģijā :')

vislabākās meitenes vienmēr ir gribējušas viņu
vislabākās meitenes vienmēr ir gaidījušas uz viņu
vislabākās meitenes vienmēr ir skumušas dēl viņa
vislabākās meitenes vienmēr ir nīdušas sevi
vislabākās meitenes vienmēr ir nicinājušas viņu
vislabākās meitenes vienmēr ir izvēlējušās citus
vislabākās meitenes vienmēr ir brīnījušās par sevi
vislabākās meitenes vienmēr klusām ir ar viņu

šonedēļ esmu noskatījusies abas "the white lotus" sezonas un "triangle of sadness". tagad man ļoti gribas kaut kur siltumā pie jūras zilzaļos toņos. nākamgad plānā ir tikai pilsētas, kur jau esmu bijusi, jo gribas redzēt savas mīļākās grupas ceturto reizi. varbūt vēl izdosies pierunāt r. uz tatriem. famīlija runā, ka beidzot varētu uz austrāliju, bet nu kāda iespēja. taču viens no nākamā gada mērķiem varētu būt aizceļot kaut kur, kur nav būts. piemēram, uz itāliju. man ļoti patīk tā doma, ka varētu piebāzt sevi ar glutēnu, aperolu un skaistiem skatiem. kur var forši aizlidot no rīgas, kas nav roma vai venēcija? man gan ļoti gribētos tās divas, bet laikam totāli nevaru atļauties. vai arī varu? es nezinu, no kura gala sākt researchu.

man tomēr labāk patīk mēreni laikapstākļi, pusotru stundu garas filmas un misionāru poza.