kaimiņiene, kura rudens sākumā pazuda uz pāris dienām un neieslēdza apkuri, tagad negrib slēgt ārā, jo viņai ir auksti. tikmēr manā dzīvoklī jau sācies tropu klimats. arvien intensīvāk domāju par pārvākšanos.

pagājušajā naktī sapņoju, ka mana māte visu ģimeni ir aizvedusi uz izrādi valmierā, kur spēlē džons malkovičs un čulpana hamatova. mūsu sēdvietas ir kaut kādā "trešajā zonā", kas atrodas zemāk gan zemāk par skatuvi, gan citām sēdvietu rindām, turklāt to vēl atdala kaut kāds aizkars, kurš ir daļēji aizvilkts un aizsedz arī pusi no skata uz skatuvi. es sāku palikt neapmierināta, it īpaši, kad kaut kur sadzirdu, ka ir kaut kādas durvis teātrī, kur cilvēkus tāpat laiž iekšā bez biļetēm, bet šīs ķip kaut kādas dārgās biļetes bijušas, nu, tak tādas zvaigznes spēlē. izrāde sākas, neko nevar dzirdēt, knapi kaut ko var redzēt, viss atgādina kaut kādu laikmetīgās dejas atraugu. es palieku arvien neapmierinātāka un pārmetu mātei, ka nav ko tērēt tādu naudu izrādēm, kas ir sūds, tikai tāpēc, ka tur spēlē malkovičs un hamatova. turklāt laikam situācija bija tāda, ka viņa tās nopirka, neprasot pārējiem, vai interesē (balstīts uz patiesiem notikumiem, biju ļoti priecīga, kad atcēla "gorbačovu" vai kas nu tas bija). pēkšņi izrāde ļoti mainās, es esmu vannasistabā kopā ar hamatovu, kura krāsojas un rauj nost sev pieliktos nagus, tas mani drausmīgi nošķebina, bet tad pamanu, ka cienījamā aktrise ir nočurājusi vannasistabas grīdu, es, protams, esmu iekāpusi peļķē un man ir tikai zeķes kājās. tas ir pēdējais piliens, es pametu teātri, skrienu uz autoostu, raudu aiz dusmām par sūdīgo izrādi, 20:54 stāvu rindā uz biļešu kasi, bet 20:55 ir pēdējais autobuss uz rīgu. noķeru autobusu bez biļetes, biļete maksā nepilni desmit eiro, gribu samaksāt šoferim ar karti, bet viņam nav termināļa. piemīlīgs pasažieris autobusā ir gatavs man iedot skaidru naudu, bet šoferis to neņem, jo, saskaņā ar "dienvidamerikas tradīcijām" autobusā var ņemt tikai pa vienai monētai vai banknotei no katra nomināla. atkal sāku raudāt, jo negribu iesprūst uz ceļa kaut kur starp valmieru un rīgu. tad manī rodas aizdomas, ka šoferis ir kolumbijas narkodīleris. pamostos.

terapeite: varbūt tavs nākamais vīrs jau sen tev ir līdzās, tu vienkārši viņu neredzi.
es: *sāku smieties*

šobrīd pats svarīgākais ir sevi disciplinēt un, aiz izmisuma par profesionālo nākotni, nepieteikties kaut kādam dzimtes studiju maģistram eiropā, bet kas tad mani apturēs lol

es varbūt joprojām esmu iesprūdusi lauka darba fāzē, toties beidzot saņēmos plānot izlaiduma balli.

"nepieskaršanās politika"

pirmā lieta, ko izdarīt atgriežoties pēc atvaļinājuma, ir uzrakstīt vēl vienu mācību atvaļinājuma iesniegumu. es sapņoju par to brīdi, kad būs tiešām atvaļinājuma atvaļinājums, varēšu laiskoties un braukt kaut kur. bet man šorīt arī ir pēdējās lekcijas šajā augstākās izglītības avantūrā, man ir gan diezgan bēdīgi, gan diezgan vienalga. kā nupat teica kursabiedrene, "i kinda don't care anymore".

aizvakar vakarā beidzot saņēmos mācībām un kaut kas lēnām rakstās. bet viena lieta, par ko man ir prieciņš šajā izdegšanas atvaļinājumā, ir mans ieradums katru rītu braukt ar velo cauri pilsētai, lai arī cik kaitinoši un dzīvībai bīstami tas nebūtu. vakar sasniedzu pirmo mērķi aprīlī nobraukt 200km tieši izkustēšanās un "workoutu" dēļ, maijā ambiciozi plānoju nobraukt 400km. man baigi nevelk uz sporta zālēm, jo es kaut kādu iemeslu dēļ baidos no tādas vides, bet šķiet, ka, ja es saņemtos kaut kam tādam, gan jau kļūtu apsēsta un ietu katru dienu. šī laikam ir manas addictive personality vienīgā labā puse. un būs seksīgas kājas un dibens.

jau otrā mācību atvaļinājuma nedēļa un mani māc visas pasaules nogurums un nespēja saņemties. nevaru uzrakstīt trīs ziņas, lai novāktu pēdējās intervijas bakalauram, nevaru uzrakstīt sīkumiņus pēdējiem priekšmetiem. nevaru tikt iekšā tajā maniakālajā darbu rakstīšanas zonā, nevaru pat mazumiņam pieķerties. terapija šodien bija pilnīgi bezjēdzīga, saņēmu ziņu, ka pārcelts viens dedlains, nopriecājos un pagulēju diendusiņu. tagad jātaisās uz koncertiņu, bet man nav spēka būt seksīgajai rugettai.

man šodien taču bija paredzēts lidot uz londonu, tas jau pirms kāda laika atcēlās. es it kā biju šādam variantam morāli sagatavojusies, bet tāpat drusku bēdīgi.

tomēr diezgan forši brīvdienās neko nedarīt un sēdēt mājās, tikai mazliet uztraukties par priekšaizstāvēšanu. es pie tā varētu pierast. ja vien nebūtu to drausmīgo sapņu, kuros cilvēks, kam tu ļoti sen neesi pieskāries, iebāž seju tev matos, bļeģ, zemapziņa, kāpēc tu tā.

šī ir tā diena, ko es tik ļoti gaidīju pirms diviem gadiem, kad "šis viss ir beidzies" (nosacīti), ierobežojumi ir pasūtīti dirst, ir skaists pavasara piektdienas vakars, un es nevaru sagaidīt, kad pēc darba došos mājās, spēlēšos ar kaķi, gulēšu gultā un pasūtīšu woltu.

pēdējais cilvēks, ar ko runājām, ka šajā vecumā kļūst arvien grūtāk veidot noturīgas draudzības un ka mēs priecājamies, ka sadraudzējāmies viens ar otru, sen vairs nav manā dzīvē, bet šo skumju jau esmu procesējusi. man pietrūkst jaunu cilvēku dzīvē. nav tā, ka nemīlu savus draugus, bet satikt jaunus vienmēr ir tik jauki. atceros, kā piecpadsmit gadu vecumā gāju uz visādiem pulciņiem, cerībā tur atrast radniecīgas dvēseles, man tolaik arī ļoti gribējās jaunus draugus, bet nekā. nav ne jausmas, kā to darīt desmit gadus vēlāk.

pirmajās mācību atvaļinājuma dienās pat kaut ko rakstu, esmu high on research, viss izdodas, runāju ar krutiem cilvēkiem. maybe I will smash the patriarchy after all, pat ja daži pētījuma dalībnieki implicē, ka esmu izdomājusi neeksistējošu problēmu, kā jau naiva studente.

vakaros lasīt depresīvu akadēmisko literatūru par feminismu un seksismu ir īstie studentdzīves un pētniecības prieciņi, kuru man ļoti pietrūks. nekas mani nedara tik savādi laimīgu kā šis.

ja man nebūtu darbs un pasaulē nebūtu karš, es bakalauru jau būtu uzrakstījusi līdz pusei, vai ne?

es šobrīd jūtos ļoti vainīga, darot lietas, kas man liek aizmirsties un justies labi. bet man ļoti patīk tas cilvēks, par kuru es kļūstu, kad aizmirstos un jūtos labi.

nopirku biļeti uz gogol bordello. izrādās, tas ir tajā pašā jūnija dienā, kad mana bakalaura darba aizstāvēšana. aizstāvēšu un vakarā iešu izārdīties, un tas būs tik skaisti.

es nezinu, kā jūs, bet es turpināšu dzīvot savā reibinošajā optimismā.

mans mīļākais dienas brīdis ir no rītiem, kad pirmoreiz nozvana modinātājs, mēs ar kaķīti pamostamies, un viņa, murrādama, ielien man blakus gultā. es turpinu stundu no vietas spiest atlikšanas pogu (jo antidepresanti ir iznīcinājuši vienu no manām superspējām - pašā rīta agrumā piecelties pēc pirmā pīkstiena), negribu celties, bet tā murrāšana palīdz sagatavoties dienai. es par to domāju katru vakaru, piemēram, tagad, kad vēl pāris mēnešus būs nedēļā jāvelta viens vakars, lai rakstītu kopsavilkumus par tekstiem, kas mani diemžēl neinteresē. es teju katru vakaru domāju arī par studentdzīves beigām, bet varbūt nākotnē no rītiem varēšu ilgāk pagulēt blakus murrājošam kaķītim.