aizvakar vakarā beidzot saņēmos mācībām un kaut kas lēnām rakstās. bet viena lieta, par ko man ir prieciņš šajā izdegšanas atvaļinājumā, ir mans ieradums katru rītu braukt ar velo cauri pilsētai, lai arī cik kaitinoši un dzīvībai bīstami tas nebūtu. vakar sasniedzu pirmo mērķi aprīlī nobraukt 200km tieši izkustēšanās un "workoutu" dēļ, maijā ambiciozi plānoju nobraukt 400km. man baigi nevelk uz sporta zālēm, jo es kaut kādu iemeslu dēļ baidos no tādas vides, bet šķiet, ka, ja es saņemtos kaut kam tādam, gan jau kļūtu apsēsta un ietu katru dienu. šī laikam ir manas addictive personality vienīgā labā puse. un būs seksīgas kājas un dibens.

jau otrā mācību atvaļinājuma nedēļa un mani māc visas pasaules nogurums un nespēja saņemties. nevaru uzrakstīt trīs ziņas, lai novāktu pēdējās intervijas bakalauram, nevaru uzrakstīt sīkumiņus pēdējiem priekšmetiem. nevaru tikt iekšā tajā maniakālajā darbu rakstīšanas zonā, nevaru pat mazumiņam pieķerties. terapija šodien bija pilnīgi bezjēdzīga, saņēmu ziņu, ka pārcelts viens dedlains, nopriecājos un pagulēju diendusiņu. tagad jātaisās uz koncertiņu, bet man nav spēka būt seksīgajai rugettai.

man šodien taču bija paredzēts lidot uz londonu, tas jau pirms kāda laika atcēlās. es it kā biju šādam variantam morāli sagatavojusies, bet tāpat drusku bēdīgi.

tomēr diezgan forši brīvdienās neko nedarīt un sēdēt mājās, tikai mazliet uztraukties par priekšaizstāvēšanu. es pie tā varētu pierast. ja vien nebūtu to drausmīgo sapņu, kuros cilvēks, kam tu ļoti sen neesi pieskāries, iebāž seju tev matos, bļeģ, zemapziņa, kāpēc tu tā.

šī ir tā diena, ko es tik ļoti gaidīju pirms diviem gadiem, kad "šis viss ir beidzies" (nosacīti), ierobežojumi ir pasūtīti dirst, ir skaists pavasara piektdienas vakars, un es nevaru sagaidīt, kad pēc darba došos mājās, spēlēšos ar kaķi, gulēšu gultā un pasūtīšu woltu.

pēdējais cilvēks, ar ko runājām, ka šajā vecumā kļūst arvien grūtāk veidot noturīgas draudzības un ka mēs priecājamies, ka sadraudzējāmies viens ar otru, sen vairs nav manā dzīvē, bet šo skumju jau esmu procesējusi. man pietrūkst jaunu cilvēku dzīvē. nav tā, ka nemīlu savus draugus, bet satikt jaunus vienmēr ir tik jauki. atceros, kā piecpadsmit gadu vecumā gāju uz visādiem pulciņiem, cerībā tur atrast radniecīgas dvēseles, man tolaik arī ļoti gribējās jaunus draugus, bet nekā. nav ne jausmas, kā to darīt desmit gadus vēlāk.

pirmajās mācību atvaļinājuma dienās pat kaut ko rakstu, esmu high on research, viss izdodas, runāju ar krutiem cilvēkiem. maybe I will smash the patriarchy after all, pat ja daži pētījuma dalībnieki implicē, ka esmu izdomājusi neeksistējošu problēmu, kā jau naiva studente.

vakaros lasīt depresīvu akadēmisko literatūru par feminismu un seksismu ir īstie studentdzīves un pētniecības prieciņi, kuru man ļoti pietrūks. nekas mani nedara tik savādi laimīgu kā šis.

ja man nebūtu darbs un pasaulē nebūtu karš, es bakalauru jau būtu uzrakstījusi līdz pusei, vai ne?

es šobrīd jūtos ļoti vainīga, darot lietas, kas man liek aizmirsties un justies labi. bet man ļoti patīk tas cilvēks, par kuru es kļūstu, kad aizmirstos un jūtos labi.

nopirku biļeti uz gogol bordello. izrādās, tas ir tajā pašā jūnija dienā, kad mana bakalaura darba aizstāvēšana. aizstāvēšu un vakarā iešu izārdīties, un tas būs tik skaisti.

es nezinu, kā jūs, bet es turpināšu dzīvot savā reibinošajā optimismā.

mans mīļākais dienas brīdis ir no rītiem, kad pirmoreiz nozvana modinātājs, mēs ar kaķīti pamostamies, un viņa, murrādama, ielien man blakus gultā. es turpinu stundu no vietas spiest atlikšanas pogu (jo antidepresanti ir iznīcinājuši vienu no manām superspējām - pašā rīta agrumā piecelties pēc pirmā pīkstiena), negribu celties, bet tā murrāšana palīdz sagatavoties dienai. es par to domāju katru vakaru, piemēram, tagad, kad vēl pāris mēnešus būs nedēļā jāvelta viens vakars, lai rakstītu kopsavilkumus par tekstiem, kas mani diemžēl neinteresē. es teju katru vakaru domāju arī par studentdzīves beigām, bet varbūt nākotnē no rītiem varēšu ilgāk pagulēt blakus murrājošam kaķītim.

manā ielas galā pāris mājām apmēram piecpadsmit stundu nebija elektrības (man attiecīgi arī apkures), aptuvenais atslēguma laiks pieauga, es gatavojos iet uz darbu caur kādu no rajona lieliskajām kafenēm, līdz atkal tapa gaisma. esmu ļoti atvieglota, ka tomēr varu strādāt no mājām. man it kā nepatīk strādāt no mājām, jo grūti koncentrēties, gribas pļāpāt ar kolēģiem un es lielākoties izdaru tikai bare minimum, bet tomēr tā es sev patīku labāk. jo papildus bare minimum es varu arī piekopt māju un papaijāt kaķīti, nevis vakarā, pārgurusi un izbesījusies, sēdēt pašas nekoptajā miskastē un dusmoties uz kaķīti, kurš grib izlietot visu dienas garumā uzkrāto enerģiju. vēl man patīk vērot, kā pēdējo sešu mēnešu laikā mainījušās manas attiecības ar produktivitāti.

iepriekšējā pieredze vismaz bija jautra, bet šobrīd es jūtu tikai nelabumu. tas, ka apjomam jābūt trīsreiz lielākam, ir pat mazākais faktors. un tā es katru rītu modīšos ar nelabumu, līdz kādā jūnija rītā pamodīšos ar paģirām un būšu apbērējusi studentu dzīvi.

nepilnu stundu norunāju pa telefonu ar savu darba vadītāju. man fonā bļāva kaķis, viņai - bēbis. šai sarunai vajadzēja palīdzēt man saprast lietas un nomierināt, bet tagad esmu vēl trauksmaināka.

nemūžam nebūtu iedomājusies, ka kādreiz tik ļoti gaidīšu to dienu, kad varēšu stiept sterilizēt kaķīti.

nupat attapos, ka rīt sākas pēdējais semestris manā mīļākajā augstākās izglītības avantūrā. un tūlīt sāksies darbs pie vēl viena lieliska bakalaura rakstīšanas, jo ar vienu clearly bija par maz. nu ko, aiziet.

aprīļa beigās ieplānota atkalsatikšanās ar londonu!

sāku praktizēt emociju paušanu un atklātu komunikāciju, bet darbā mani nosauca par drāmas karalieni.