es varbūt joprojām esmu iesprūdusi lauka darba fāzē, toties beidzot saņēmos plānot izlaiduma balli.

vakaros lasīt depresīvu akadēmisko literatūru par feminismu un seksismu ir īstie studentdzīves un pētniecības prieciņi, kuru man ļoti pietrūks. nekas mani nedara tik savādi laimīgu kā šis.

ja man nebūtu darbs un pasaulē nebūtu karš, es bakalauru jau būtu uzrakstījusi līdz pusei, vai ne?

nupat attapos, ka rīt sākas pēdējais semestris manā mīļākajā augstākās izglītības avantūrā. un tūlīt sāksies darbs pie vēl viena lieliska bakalaura rakstīšanas, jo ar vienu clearly bija par maz. nu ko, aiziet.

gibsons’ mentioned “anxieties about talking to an unfamiliar adult” (p2) is also what I feel being a student who conducts interviews

"i was forced to pick out separate, simultaneous melodies and to listen for the moments of harmony and dissonance they created together. this kind of noticing is just what is needed to appreciate the multiple temporal rhythms and trajectories of the assemblage."

neatceros nevienu citu reizi, kad būtu tā izbaudījusi kursa literatūru. šis citāts man atgādināja pēdējo apmeklēto diseni septembrī, kas gan bija ļoti slikts trips. es tikai biju par daudz apkurījusies un ilgi nevarēju saprast, kurā ritmā dejot, jo no sākuma likās, ka ir tikai viens, bet tad beigās izrādījās divi atsevišķi, līdz es vairs nevarēju izturēt un izgāju ārā. par laimi, ne man vienīgajai bija gadījusies tieši šāda problēma. anyway, kursa literatūra ir par kaut ko pilnīgi citu, bet man prieks, ka es tajā atrodu visus šos citātus, kam piešūt vien sev nozīmīgu tulkojumu. un parasti man nav labas attiecības ar visiem tiem lasāmajiem blāķiem.

kāds pārsteigums, protams, ka es šodien apraudājos pirmajās lekcijās. kā saka, we're here for a good time, not for a long time, bet es priecājos par katru brīdi.

iepriekšējo nedēļu depresņiks ir pazudis, bet man vienalga negribas krāmēties ar skolas darbiem. un pēdējo trīs gadu "ko gan vēl es gribētu rakstīt?" ir nomainījis "ko gan vēl es gribētu pētīt?"

savā jaunajā augstākās izglītības avantūrā man tiešām ļoti ātri apriebās lasīt par visādām silto zemju ciltīm un nācās secināt, ka patiesībā antropoloģija nav gluži tāda kā biju to iztēlojusies, tāpēc druscīt sāku raizēties, vai atkal neesmu akli pieņēmusi nepareizo lēmumu. ne īpaši patīk arī lasīt piecdesmit gadus senus strīdus, kuros divi onkuļi pārmet viens otram trūkumus grandiozās teorijās, kas pašpasludinātā lieliskumā sit viena otru pušu. tomēr reizēm sevi pieķer piekrītam viņiem visiem, apzinoties, cik patiesībā tas ir fascinējoši un ka neko citu nespēj sevi iztēloties darām šajā brīdī.

līdz pirmdienas rītam jāizlasa "coming of age in samoa" un par to vēl jāuzraksta sešsimt vārdu, bet es iestāstīju savām smadzenēm, ka tas patiesībā ir čīzī young adult romančiks, par kuriem agrāk ļoti fanoju, un tas palīdz lasīt raitāk ar lielāku interesi. diemžēl tehno šajā režīmā vairs neder kā mācību mūzika.

naktī uz piektdienu notika pēdējā laika lielākā huiņa, bet piektdienas vakarā bija semestra pēdējais kursa dzerstiņš. esmu pat mazliet aizmirsusi par pēdējā laika lielāko huiņu, jo vakarvakara pasākums bija tik sirsniņu sildošs. mani burvīgie draugi mani sauca par kursa mammu, saulīti, līmi, bez kuras viņi tur tā nesēdētu, un es apraudājos kaut kādas desmit reizes. man tik ļoti vajadzēja kaut ko tādu dzirdēt. es nekad nevienā kolektīvā neesmu jutusies tik pieņemta un mīlēta, tāpēc šis man ir tik silts pārsteigums, kurā es gribu vienkārši ietīties kā segā.

visvalža iela man ir kļuvusi par otrajām mājām, lai arī miljoniem lietu šeit ir traģiskas un krīt uz nerviem. piemēram, bibliotēkas traģiskais darba laiks - esmu beidzot pārstājusi auklēt tās pseidoilgas pēc jūrmalas, bet šādos brīžos, kad gaitenī sēdi blakus kontaktligzdai un neērtā pozā drudžaini klabini pētījumu, nevaru neilgoties pēc visiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem jūrmalas 24/7 bibliotēkā. lai arī es no sirds nevēlos, lai visvalža ielas trashu aizklapē ciet un uzbliež kaut kādu sterilu fakultāti torņakalnā. laikam jau vienkārši vajadzēja laikā to pētījumu uzklabināt.