vakarvakarā, pirms iemigu, no vannasistabas ar ļoti precīzu intervālu sāka nākt dīvainas skaņas. man likās, ka tā varētu būt kaut kāda kanalizācijas problēma, ar kuru es vnk negribēju dīlot un spiralot, gūglē meklējot kaut kādus akūtus risinājumus, kuru man mājās vienkārši nav. bet arī doma, ka man nedēļas nogali vajadzētu pavadīt dirnot mājās ar kaut kādiem santehniķiem, likās ārkārtīgi nomācoša. es biju šausmīgi nogurusi un negribēju pēkšņi uzskriet bubulim. kaķis gan aizgāja pārbaudīt (malacīte, viņa iet pārbaudīt visas aizdomīgās skaņas dzīvoklī), bet es izrubījos pirms viņa atnāca atpakaļ. pamodos divas stundas pirms modinātāja, visnotaļ priecīga, ka dzīvoklis nav piepildījies ar sūdiem un ka kaķis ir atgriezies un aizmidzis man blakus, bet vannasistabas ritmi nebija mitējušies. visbeidzot, kad pusseptiņos spēju noturēt vaļā acis un pa manu netīro logu man tieši sejā spīdēja saule, saņēmu drosmi un konstatēju, ka tā bija faking veļasmašīna, kas dīvainā veidā bija palikusi ieslēgta atvērtām durvīm. vot tā notiek, kad maigā žvingulī atnāc mājās un pirms miega izmazgā veļu, lai nākamajā rītā varētu uzvilkt zeķbikses. es tak ar rokām varēju izmazgāt.

pēc pusotra gada administratīvajā darbā esmu kļuvusi nejutīga pret birokrātiju. man paliek arvien grūtāk būt empātiskai pret cilvēkiem, kas to nepazīst tik labi kā es. kad es līdzjūtīgi un pielabinoši saku "nujā, mums diemžēl te ir tāda sistēma", es vienkārši izliekos, ka esmu dzīvs cilvēks, nevis iekšēji miris ierēdnis, un gaidu, kad tas lohs beigs ņerkstēt un sāks pildīt veidlapu. nu labi, varbūt ne tik rupji. varbūt, ja es kļūšu par zinātnieku, šī jaunā personības daļa atmirs un atjaunosies iekšējā anarhija. es nezinu. bet veidlapas tiešām nav tik sarežģītas.

divu turpmāko nedēļu plāns - neizdegt. man jārīko tik daudzi pasākumi, ka esmu pārsteigta, ka neesmu saputrojusies un nejauši iztērējusi darbiņa līdzekļus, lai kādu ārzemju partneri neuzaicinātu uz pasākumu, kurā viņam nav jābūt.

vakar beidzot biju pārgājienā, šķiet, ka kādu gadu nebiju bijusi, kas ir nožēlojami. r. ir ārpus zonas, tādēļ viena pati varēju nostaigāt 21km gar jūru. tas bija fantastiski, man nebija nevienas domas galvā, arī neklausījos mūziku. tagad šausmīgs nogurums, ēdu otrās brokastis un domāju, varbūt šodien varu strādāt no mājām, jo vnk ļoti negribas iet (hahā) uz ofisu.

man bija tikai viens mērķis šomēnes - nokārtot sesiju, kas pat izdevās ar augstāko vidējo atzīmi līdz šim, lai gan pāris dienas pirms atzīmju izlikšanas raudāju par to, ka visdrīzāk būšu akadēmiskais parādnieks, nevis ierocis. tas drusku aptumšoja runas par to, ka es varētu absolvēt terapiju - kam piekrita pati terapeite, jo laikam normāli cilvēki nekrīt histērijā par to, ka pāris dienu jāgaida atbilde no janvāra beigās ļoti noslogotajiem profesoriem.

vakar iegāju pirmajās humpalās pa ceļam no terapijas un manifestēju leoparda jaciņu. es gan biju to iztēlojusies mazliet citādāku, bet, ja pirmajās humpalās mani sagaida gandrīz ideāla jaciņa, tad uzskatu, ka man ir visas tiesības teikt, ka tā ir tieši tāda, kā gribēju.

jau janvāra otrā nedēļa sākusies, bet man joprojām nav ieplānots neviens ceļojums šajā gadā. tikai fantāzijas par vilcienu uz viļņu.

smagi, bet labi strādāju
neskaitot dzīvi anglijā, pirmo reizi mūžā vairs nedzīvoju pārdaugavā
atradu vēl vienu dvēseles radinieku
kāpu kalnos ar savu mīļāko cilvēku
divi depeche mode koncerti, viens no tiem manā dzimšanas dienā
apkaunojoši maz reižu biju teātrī, kino un pārgājienos
berlīnes izvirtības ārpus šīs pasaules
bet pirmoreiz pa ilgiem laikiem aizceļoju kaut kur, kur nekad nav būts - uz prāgu
pirmoreiz pa ilgiem laikiem biju mazā ceļojumā ar saviem vecākiem
sapratu, ka ons nav priekš manis
uzsāku maģistrantūru :)

mamma man katru gadu ziemassvētkos dāvina kādu noras ikstenas grāmatu, un es neesmu droša, vai nav jau par vēlu viņai pateikt, ka man nepatīk nora ikstena.

dīvains dzīves posms, kad ir gandrīz vai jāslēpj savas intereses, un man tas šķiet ļoti pretdabiski.

viena lieta, kas man vispār necik studijās nepietrūka, ir tā draudīgā balstiņa galvā, kas atgādina, ka tev vispār šobrīd vajadzētu būt mājās un mācīties, kad baudi laiskas brīvdienas. līdz trešdienai jāizlasa kādas 80 lappuses, par tām vēl rakstveidā jāreflektē, bet esmu ļoti nogurusi, jo divarpus stundas šodien starppilsētu autobusā koncentrējos uz neapčurāšanos. un es esmu tas cilvēks, kurš pirms tāla ceļa pačurās trīsreiz.

šodien liekam jaunu bildi iekšā :)

protams, ka ārkārtīgi veiksmīgi tiku maģistrantūrā, pilnīgi bezjēdzīgi izlieti stresa sviedri. nevaru sagaidīt, kad vēlos ziemas vakaros braukšu mājās ar 15. trolejbusu, no kura līdz šim veiksmīgi esmu izvairījusies. tuvākais bārs 15min gājiena attālumā. ļoti ceru uz foršiem kursabiedriem.

pieteicos maģistrantūrai. man liekas, ka mana motivācijas eseja ir zem katras kritikas, bet nu 500 vārdos vispār neko nevar izstāstīt un tā īsti ieskrieties, vismaz tādu vainīgo es atradu. ļoti mīžu un krindžoju par domu, ka man būs jāiet uz pārrunām pie cilvēkiem, kuri jau mani izaudzināja un iedeva bakalauru. es ļoti sen nebiju izjutusi šito perfekcionismu, kad pastāv tas stulbais spektrs, cik ļoti tu labi vari izdarīt lietas, un pats esi nepareizajā galā. vismaz man tā šķiet. nu, es noteikti varēju būt otrā galā. šī nedēļa būs mazliet mokoša, bet cerams, ka pēc nedēļas tomēr varēsim svinēt uzņemšanu.

nopirku bārkstainu pātadziņu un kaķis domā, ka tā ir viņas jaunā spēļmantiņa.

es sev nenormāli patīku pēdējās dienās. man ir crush uz sevi. es sev liekos tik forša un interesanta un jautra un lieliska kompānija. vienīgā lieta, kas man sevī šobrīd besī, ir nespēja saņemties uzrakstīt pieteikuma eseju maģistrantūrai. vismaz man ir vēl desmit dienas, un neviens crush nav ideāls.

izkrāmēt savu iedzīvi jaunajā dzīvoklī ir ļoti priecīgi, bet mājās to visu krāmēt prom tomēr ir šausmīgi bēdīgi. bet tas gan jau pieder pie lietas.

šonedēļ work hard play hard, esmu nogurusi, bet apmierināta. es jau teicu, ka man nav tālu līdz atvaļinājumam, bet arī ir līdz tam jāpārvācas. drusku bail.

man vajag kaut kādu avansa mācību atvaļinājumu, lai kārtīgi padomātu par maģistra darba tēmām, jo šādā režīmā pāris mēnešu laikā man nekas nesanāks. vismaz vēl mēnesis atlicis līdz atvaļinājumam kalnos.

ar administratīvo darbu vislabāk palīdz iztēlošanās, ka esmu kādā harmsa miniatūrā.