pēdējās dienās visu laiku skatos pārgājienu bildītes un ilgojos pēc vasaras, arī pēc kolka-dubulti mokošākajiem brīžiem. stulbie laikapstākļi un stulbās semestra beigas pagaidām liedz šādas aktivitātes. bet nupat sapratu, ka telšu pārgājienu sezona neatsāksies, kamēr es nebūšu uzrakstījusi maģistra darbu. vai vismaz paveikusi lauka darbu un jau uzrakstījusi lielāko daļu datu analīzes. aaaaaaaa. vot tā ir perspektīva.

eiropas parlaments
rakšu zoo
cafe roza
kolkasrags
promenade hotel
daunt books

anti-social social scientist

vakar pie glāzēm ienāca prātā daudz labāka maģistra darba tēma par to, ko nu jau esmu iesniegusi. un izrādās, ka var konsultēties ar mākslīgo intelektu par idejām, ja tev pašai šķiet, ka tādu nav. kopumā man te šobrīd notiek otrās grāmatas sindroms kaut kāds. manam bakalaura darbam tomēr nevajadzēja būt tik krutam, lai tagad ar šo mocītos.

nogāju, lai noskaidrotu, tieši cik grūti un drausmīgi tas ir, jo pārliecība par to, ka noiesim, jau bija. iespējams, ka tas ir labākais, kas ar mani ir noticis pēdējā laikā - lai gan pēdējā laikā ir bijis nudien daudz labu notikumu. šis ciešanu festivāls tomēr visu pārtrumpo. ir diezgan skaisti gulēt 54. kilometra viršos un trauksmēt par zirnekļiem, kas, iespējams, tieši šajā brīdī lien iekšā guļammaisā. un apraudāties 74. kilometrā, sasniedzot nometni, pēc kuras daudzi neturpina ceļu, bet tu saēdies ceptas desiņas, padzer kafiju un močī tālāk. un 80. kilometrā, kad tev vienlaicīgi tomēr sāk berzt apavi, ir beigušies plāksteri, esi atdalījies no kompānijas, un ir spiedoša vajadzība dirst. un 98. kilometrā, kad šosejas galā ir redzami izgaismotie rojas burti, jo iet pa šoseju ir bijis drausmīgi, bet ne tik drausmīgi kā pa kaltenes pludmali. un sēžot 127. kilometrā uzstādītajā kāpu krēslā, kuram ir perfekta forma un izmērs, un kurš ir priedes mestā ēnā (!!!). ir daudz sāpju un satraukuma, lielākoties par ātri aizritušo laiku, bet tas arī viss. ikdienas huiņa pat prātā neienāca, tviteri un ziņas nelasīju, tikai dalījos ar bildītēm. ļoti ceru, ka pēc gada pasaule vēl būs un mēs visi vēl būsim, un es varēšu atkārtot.

"fēlikss, anatolijs un ilona" lika atcerēties, kā bija būt ar jrt apsēstai vidusskolniecei, kas ļoti daudz domāja par mākslu. apraudājos.

sapņos salīdzinoši bieži redzu jūrmalu, nu to, kas trimdas. pagājušonakt arī. es tajos sapņos vienmēr pa vienu ceļu eju uz jūras krastu, lai arī ainava un apbūve mainās, es zinu, ka tas ir tas pats ceļš. pagājušās nakts sapnī pie krasta plunčājās delfīni. es ļoti gribu tur atgriezties un paciemoties, bet negribu braukt viena, jo es jau tur visu laiku biju viena, gribu, lai kāds brauc līdzi un mīkstina atgriešanos tajā vietā, kur bija ultimate vientulība. kādreiz man likās, ka es nekad netikšu no turienes ārā, bet nu jau pieci gadi pagājuši kopš tās dienas.

vakardien iesniedzu pēdējos studiju darbus, atkal pabeigšu ar neticami labu vidējo svērto, smadzenes uzsprāgušas. kolēģes aiz gādības mani nākamnedēļ aizdzina atvaļinājumā. drusku gribas paraudāt.

divdesmitgadīgā rugetta man gribētu iezvelt ar krēslu par šo, bet man šovakar jāiet uz hermaņa izrādi lāčplēša ielā 25 un es tik ļoti negribu. i'm sorry baby, we fell out of love.

vakardien kāzās noķēru pušķi. protams, ka man nebija nekādas sevišķās konkurences. dzēruši ģimenes draugi man deva četrus gadus, lai šo nokārtotu.

man šogad laikam tikai lielpilsētu ceļojumi spīd. pēc mēneša vīne, pēc diviem obligātā berlīnes deva, rudenī londona (un šoreiz tiešām, jo braukšu viena pati, bez flaky draudzenes uzaicināumiem). kas ir ļoti forši, jo esmu city girl caur un caur, bet drusku skumdina, ka nesanāk naudas kaut kādiem kalniem. tagad drusku stragloju ar mācību gada pabeigšanu, bet nākamgad ar maģistra diplomu kabatā varētu pamēģināt santjago ceļu, tagad skatos visādus jūtuberu padomus par to, kas ņemams līdzi somā, staigājot pa dienvideiropu. un es taču nekad neesmu bijusi tālāk dienvidos par bavāriju. bet šogad laikam nāksies iztikt ar latvijas valsts mežiem.

es neatceros pēdējo vīkendu, kad es neko nedarīju. man šonedēļ ķipa bija atvaļinājums, bet trešdienas vakarā sapratu, ka nav iespējams uzrakstīt kursadarbu nedēļas laikā un ka vispār atvaļinājumā vajadzētu atpūsties, nevis baigi rukāt. nu un tad ceturtdien bijām pārgājienā un uz restorānu, piektdien bijām uz bāru un uz reivu, vakardien gulšņāju, skatījos seriālus, ēdu džankfūdu un dzimšandienas kūkas pārpalikumus, šodien aizbraucām uz pludmali un dzērām aliņus. un rīt atkal uz darbu. un tāpat jāpabeidz semestris. nekā jauna.

man patīk censties strādāt kafejnīcās un no blakusgaldiņiem dzirdēt, ka viņiem arī ir grūti un daudz jādara. šodien sapratu, ka manā neilgajā "karjerā" man ir bijis tikai viens ne-mācību atvaļinājums. tā viena nedēļa pirms pusotra gada. bet nu topošajam akadēmiķim (lol) pie tā jau laikam jāsāk pierast. varbūt izklausās ļoti naivi un muļķīgi, bet es nespēju eksistēt bez work-life balansa. man ir jāiet uz to tusiņu, jo labāk aiziet uz tusiņu, nekā vīkendu pavadīt trauksmainās mocībās, kas nav ne produktīvas, ne relaksējošas. ceturtdien sākšu svinēt savu dzimšanas dienu, līdz tam jāuzraksta kaut kāds kursadarba gabaliņš. bet arī jāapciemo ome, jāfotografē ceriņi, jāaizbrauc līdz decathlonam, terapijā jāturpina šķetināt pirms divām nedēļām paceltais murgs, jāaiziet uz mākslas muzeja erotisko izstādi, jāskatās hokejs, jāmostas bez modinātāja, bet tik un tā pietiekami agri no rīta jāieķer labs galdiņš kafejnīcā.

tā gribēju iet uz randiņiem, ka vakar palaidu garām eirovīzijas pusfinālu. nu un randiņš bija tik labs, ka esmu gulējusi divas stundas, bet tagad skatos klipiņus ar donu un varētu apraudāties.

gribu iet uz randiņiem un iemīlēties, bet vispirms jāpabeidz šis semestris :(

vakarvakarā, pirms iemigu, no vannasistabas ar ļoti precīzu intervālu sāka nākt dīvainas skaņas. man likās, ka tā varētu būt kaut kāda kanalizācijas problēma, ar kuru es vnk negribēju dīlot un spiralot, gūglē meklējot kaut kādus akūtus risinājumus, kuru man mājās vienkārši nav. bet arī doma, ka man nedēļas nogali vajadzētu pavadīt dirnot mājās ar kaut kādiem santehniķiem, likās ārkārtīgi nomācoša. es biju šausmīgi nogurusi un negribēju pēkšņi uzskriet bubulim. kaķis gan aizgāja pārbaudīt (malacīte, viņa iet pārbaudīt visas aizdomīgās skaņas dzīvoklī), bet es izrubījos pirms viņa atnāca atpakaļ. pamodos divas stundas pirms modinātāja, visnotaļ priecīga, ka dzīvoklis nav piepildījies ar sūdiem un ka kaķis ir atgriezies un aizmidzis man blakus, bet vannasistabas ritmi nebija mitējušies. visbeidzot, kad pusseptiņos spēju noturēt vaļā acis un pa manu netīro logu man tieši sejā spīdēja saule, saņēmu drosmi un konstatēju, ka tā bija faking veļasmašīna, kas dīvainā veidā bija palikusi ieslēgta atvērtām durvīm. vot tā notiek, kad maigā žvingulī atnāc mājās un pirms miega izmazgā veļu, lai nākamajā rītā varētu uzvilkt zeķbikses. es tak ar rokām varēju izmazgāt.

pēc pusotra gada administratīvajā darbā esmu kļuvusi nejutīga pret birokrātiju. man paliek arvien grūtāk būt empātiskai pret cilvēkiem, kas to nepazīst tik labi kā es. kad es līdzjūtīgi un pielabinoši saku "nujā, mums diemžēl te ir tāda sistēma", es vienkārši izliekos, ka esmu dzīvs cilvēks, nevis iekšēji miris ierēdnis, un gaidu, kad tas lohs beigs ņerkstēt un sāks pildīt veidlapu. nu labi, varbūt ne tik rupji. varbūt, ja es kļūšu par zinātnieku, šī jaunā personības daļa atmirs un atjaunosies iekšējā anarhija. es nezinu. bet veidlapas tiešām nav tik sarežģītas.

divu turpmāko nedēļu plāns - neizdegt. man jārīko tik daudzi pasākumi, ka esmu pārsteigta, ka neesmu saputrojusies un nejauši iztērējusi darbiņa līdzekļus, lai kādu ārzemju partneri neuzaicinātu uz pasākumu, kurā viņam nav jābūt.

vakar beidzot biju pārgājienā, šķiet, ka kādu gadu nebiju bijusi, kas ir nožēlojami. r. ir ārpus zonas, tādēļ viena pati varēju nostaigāt 21km gar jūru. tas bija fantastiski, man nebija nevienas domas galvā, arī neklausījos mūziku. tagad šausmīgs nogurums, ēdu otrās brokastis un domāju, varbūt šodien varu strādāt no mājām, jo vnk ļoti negribas iet (hahā) uz ofisu.

man bija tikai viens mērķis šomēnes - nokārtot sesiju, kas pat izdevās ar augstāko vidējo atzīmi līdz šim, lai gan pāris dienas pirms atzīmju izlikšanas raudāju par to, ka visdrīzāk būšu akadēmiskais parādnieks, nevis ierocis. tas drusku aptumšoja runas par to, ka es varētu absolvēt terapiju - kam piekrita pati terapeite, jo laikam normāli cilvēki nekrīt histērijā par to, ka pāris dienu jāgaida atbilde no janvāra beigās ļoti noslogotajiem profesoriem.

vakar iegāju pirmajās humpalās pa ceļam no terapijas un manifestēju leoparda jaciņu. es gan biju to iztēlojusies mazliet citādāku, bet, ja pirmajās humpalās mani sagaida gandrīz ideāla jaciņa, tad uzskatu, ka man ir visas tiesības teikt, ka tā ir tieši tāda, kā gribēju.