nu ko, ir pagājis gads, man liekas svarīgi to atzīmēt.
pirms gada es biju augšā nenormāli agri, tesos uz bibliotēku un pabeidzu savu pēdējo eseju (par ko beigās dabūju ne to labāko atzīmi) pāris stundas pirms sava vilciena. tesos atpakaļ mājās, nopirku diezgan nekādas pēdējās pusdienas un paēdām kopā ar meičukiem. es atceros, ka š bija šausmīgi paģiraina, bet vienalga diezgan labi pacieta apskāvienus un atvadīšanos. un tad, nu, es pēdējoreiz devos prom no jūrmalas. pēdējoreiz uzpīpēju fratonas stacijā, kas visu to laika periodu bija man diezgan liels depresijas avots, bet todien man bija tik neizsakāmi skumji par prombraukšanu, spotifajā sāka skanēt autobuss debesīs un man nebija spēka pārslēgt citu dziesmu, jo es biju aizņemta ar pīpēšanu un raudāšanu un tām šausmīgajām skumjām. kaut kādu iemeslu dēļ tā ir viena no spilgtākajām tās dienas atmiņām - raudu pie stacijas, kamēr skan autobuss debesīs. es raudāju arī vilcienā, lidostā gan nē, tur biju aizņemta ar savu pēdējo maltīti (aliņš, kartupeļi, bekons un skābais krējums), lidmašīnā gan bija diezgan traki un vairums cilvēku to nepamanīja vai nepievērsa uzmanību, bet viens džeks ņēmās diezgan uzkrītoši blenzt un man gandrīz vai gribējās viņam aizrādīt. raudāšanai lidmašīnā nevajadzētu nekam tik neparastam.
un šodien esmu ļoti priecīga par to, ka ar mani nenotika tās lietas, kuras biju plānojusi un izsapņojusi, bet gan tās, par kurām es tobrīd pat iedomāties nevarēju.
jūtos: nostalgic
5 pateica | saki