Pacifists

Šonakt sapnī redzēju kaut kādu pasaku pasauli - pa pusei īstu, pa pusei animācijas - kaut kas līdzīgs Avatāra pasaulei, tikai skaistāka. Es ar vēl kaut kādiem cilvēkiem braucu pa brīnumskaistu upi - ar tādu kā piecpadsmitā gadsimta koka kuģi. Upei bija tik kristālskaidrs ūdens, ka varēja redzēt tās dzelmi- baltās smiltis un akmentiņus, bet apkārt bija ļoti labi redzama ainava - kalni, meži, zaļi lauki - tajā spirgtajā zaļumā, kāds piemīt tikai maijam. . Bet tad kuģis vienā mirklī apstājās un kāda meitene - tāda kā animācijas tēls - ar tumšiem matiem, ģērbusies īsā baltā kleitiņā - pēkšņi nolēca no tā klāja un metās skriet uz upes malas pusi. Es viņai sekoju - un labi ka tā, jo paspēju saķert viņu aiz rokas. Jo izrādījās, ka kuģis ir apstājies tāpēc, ka ir iebraucis tādā kā apstāšanās vietā uz klints , bet tālāk upe pārvēršas par ūdenskritumu un krīt lejā. Un tieši tāpēc visu to apkārti var tik labi redzēt.

Cilveeki vienkaarshi meegjina taadeejaadi izbeegt no cieshanaam. Bet dziive uz zemes ir cieshanas vai nu ar jeegu vai bezjeedziigas, vai pat destruktiivas.

Feminisms vienkaarshi ir taads pats transhumaanisms, where people just want to transcend their nature because nature of course is suffering. But as i said before, suffering is inevitable, all you can choose is ways in which you suffer. And suffering in natural ways beats suffering in unnatural ways.

Contraception is sexist, abortions are sexist - killing a part of your own body that society does not want or support - that is opposite of empowerment. Restraining and denying your female body to be more like a man, to fit in with men and manly habits and ambitions. How pathetic, how sad!

Governments communicating with gifs - world used to be serious.

pagurums. neatceros, ko darīju pirmdien, bet otrdien pēc darba pa tiešo uz mazpilsētu, tad lietišķa saruna (onlainā/mašīnā, tieši bij paspējusi iebraukt pagalmā), trešdien no rīta auto pie meistara, es pati atpakaļ uz Rīdziņu lai parunātos ar mūzikas skolu (paspēju vēl mājās uz dušu un kko iekost), tad mājās un ar skuķiem atkal uz mūzikas skolu (labi, ka baseins šonedēļ izpalika), vakar no rīta pirms astoņiem jau prom no mājām lai paspētu laicīgi uz mazpilsētu, autobusu nenokavēju, vairāk nekā pusceļu gulēju līdz vairs nevarēju, jo kāds briesmīgi krāca (ne es). ne skaļi, bet kaut kā neritmiski un nevarēja pagulēt :D. aizvedu mammu uz Biķerniekiem uz izmeklējumu (tā stāvvieta @#$%, labi, ka bija tikai jāizlaiž), mājās paēdu, izmazgāju dažas porcijas veļas, izkāru, izņēmu dāmas no skolas, pabaroju, tad mūzikas skola, vakarā izlaikojām botes, novērsu vairākas drāmas (izrādās, ka katrs maizītes taisīs pēc nedēļas, vismaz sataisīja sviestmaizes vakariņām), šodien pārdzinu mašīnu, mazgāju 2.porciju ar veļu (sporta tērpi jau žūst) un kratos, jo šitas viss bija maksimāli saspringti. jau no svētdienas par spīti tam, ka gāju staigāt garīgajam līdzsvaram, naktīs no spriedzes gulēju saspringtiem pleciem un rokām taisnām, bet kulakos. vajadzētu atlaist, bet vēl nevaru - šodien darbs, rītrīts arī piesātināts un viena lietiņa svarīga jāizdara a es te kā puņķis uz drāts drusku tricinos jo tik intensīvi un daudz un viss kopā un reizē un vēl tās trīs dienas, kad bija jābrauc uz, no un uz/no mazpilsētas..

Es nezinu vai shis ir vecums vai kaada zaraza, bet reaali meenesii varbuut ir kaads paaris dienas, kad juutos normaali un kaa cilveeks kas var dariit lietas. Paarsvaraa es vai nu ciinos ar kaut kaadiem mistiskiem simptomiem, where your life and future flashes by etc., vai hormoniem, vai sazin kaadu sunjpurnju voblu. Vai tas ir vecums? Vai taas ir bailes? Vai tas ir beidzot Dieva sods par maniem dziivee sakraatajiem greekiem?

Shajos briizhos nav patiesaakas patiesiibas, ka dziivot veselaa kjermenii ar veselu garu, un peec Dieva likumiem - ir Paradiize zemes virsuu, un cilveeki to nezina, un labpraatiigi sevi degradee.

Kjermenis apzinjai ir kaut kas totaali skaudrs un baiss.

nezinu vai gribēšu pati ar mašīnu un sīkiem vakarā braukt atpakaļ uz Rīgu, bet ļoti gribas uz Katedrāles mūzikas koncertu 4.05.

Vieniigaa lieta par ko es esmu nepieklajiigi prieciiga sevis sakaraa, ir ka mana skaistuma rutiina ir tik vobliiga un briiva, ka es juutos kaa pavasara taureniitis.

Taatad seju es mazgaaju ar Dove ziepeem vai jebkaadu beenru shampuunu vai vannas liidzekli kas pagadaas, tad apsmeereeju manstyle ar random e45 vai buutiibaa jebkuru body lotion that's within grasp. Matus i just wash n go ar jebkuru random herbal essences vai aussie vai pantene shampuunu ko R izveelas. And that's it my folks. Labi, tad man ir triis Laveras shtruntinji skropstaam, uzaciim un luupaam, un foundation ja eju tikties ar actual cilveekiem. Smarzhas man jau gadiem ir random vaniljas essential elljas that are probably meant for a diffuser?

Tad kad beerni izaugs lieli un es buushu veca, sakaltusi tantiite, varbuut tad ja man nebuus kur naudu likt es beidzot investeeshu tirkiiza auskaros, vaigu pomaadees un pirmo reizi muuzhaa aizieshu uz manikiiru.

Aa, nagus es peedeejo reizi nolakoju 2023. gada Martaa.

Ir kādai atsauksmes par dakterēm Martišuni no VCA un Arāju Gaiļezerā?

Es nesen nopirku mazu, leetu raachinju, uzstaadiiju vinju virtuvee un vienkaarshi klausos Radio Caroline, and that is all my life is right now.

Veel arii es biezhi domaaju par to, kaa cilveeki tik fenomenaali izshkjeerdee laiku apsaukaajoties un kaujoties, kameer vinji vareetu klausiities Radio Caroline un taisiit siermaizes ar kafiju. Like why would you want to make nuclear bombs instead.

Jo vairaak mees progreseejam plastmasas koku naakotnee, jo vairaak es atceros detaljas no beerniibas, kas mani skaidri paarliecina, ka beerniiba vai vismaz tas laiks, kad uzaugu vai vieta, bija shkjiista esiibas paradiize. Tagad vienkaarshi ir prison planet.

Mana vieniigaa veeleeshanaas dziivee ir, ka mani beerni no shiis esiibas var izveidot, tajaa saskatiit kaut ko visa veertu/skaistu/sveetu.

bijām Imantas tirgus t/c uz kaķi izstādi. patika man arī vakar, bet Burmillas un Svētās Birmas kaķi ir mani sapņu kaķi. nu, un rozā briti.

tur tirdziņa daļā bija superīga kundzīte ar ādas lietām. nopirkām vāciņus pasēm par 8€ un es sev rozā šauru jostiņu par 15. viņa tur esot 5d, 6d, 7d un es jau štukoju ka kaut kad jāaizbrauc pēc platākas jostas. e-talonu maciņi bija 3€. un krāsas, krāsiņas!! bija jau tur arī somas un blociņi u.tml. ļoti iesaku, ja sanāk būt tajā galā

mana mīļākā Karpmana trīstūra loma ir glābējs.
es tik ļoti ienīstu upurus, bet tik ļoti gribu palikt labs cilvēks, ka manas saprāts ir izrēķinājis, ka efektīvākais veids, kā iznīcināt upuri pēc būtības ir viņu izglābt.
tas, diemžēl atrisina tikai manu velmi būt labai, bet trīsturis turpina darboties vēl vairāk atstājot upuri upurī, atņemot viņam rīcības brīvību.
ĻOTI, ĻOTI NO VISAS SIRDS ATVAINOJOS UN LŪDZU PIEDOŠANU SEV UN VISIEM JEBKAD IESAISTĪTAJIEM.

Varbūt kadam plauktā šī put:

Māršala B. Rozenberga grāmata "Nevardarbīga komunikācija: dzīves valoda" (Nonviolent Communication jeb NVC) ir viena no ietekmīgākajām grāmatām par empātiju un konfliktu risināšanu. Tās pamatā ir ideja, ka cilvēki pēc dabas ir līdzjūtīgi, bet mūsu valoda un domāšanas veidi bieži kļūst "vardarbīgi" (vērtējoši, kritizējoši un pieprasoši).

Šeit ir īss kopsavilkums par NVC četru soļu modeli, kas palīdz veidot veselīgas attiecības:

1. Novērojums (Observation)
Tā vietā, lai vērtētu vai kritizētu ("Tu vienmēr kavē!"), mēs aprakstām konkrētus faktus: "Es redzu, ka tu atnāci 20 minūtes vēlāk, nekā mēs sarunājām." Mērķis ir runāt kā videokamerai – bez interpretācijām.

2. Sajūtas (Feelings)
Mēs uzņemamies atbildību par savām emocijām un skaidri tās nosaucam: "Es jūtos sarūgtināts" vai "Es jūtos vientuļi". Svarīgi nejaukt sajūtas ar domām (piemēram, "Es jūtos ignorēts" nav sajūta, bet gan interpretācija par otra rīcību).

3. Vajadzības (Needs)
Sajūtas ir signāls par mūsu vajadzībām. NVC māca, ka visiem cilvēkiem ir universālas vajadzības (drošība, sapratne, cieņa, atpūta). Mēs savienojam sajūtu ar vajadzību: "Es jūtos sarūgtināts, jo man ir svarīga precizitāte un cieņa pret manu laiku."

4. Lūgums (Request)
Mēs formulējam skaidru, pozitīvu un konkrētu lūgumu (nevis pavēli): "Vai tu būtu ar mieru nākamreiz man piezvanīt, ja redzi, ka kavēsies?" Lūgumam jābūt tādam, uz kuru otrs drīkst pateikt arī "nē".

Galvenās atziņas:
Empātija pret sevi un citiem: NVC palīdz vispirms saprast savas vajadzības un tad mēģināt sadzirdēt, kādas vajadzības slēpjas aiz otra cilvēka "uzbrukuma" vai dusmām.

Vainošanas aizstāšana: Tā vietā, lai meklētu, "kurš ir vainīgs", mēs meklējam, "kā mēs varam padarīt dzīvi skaistāku".

Dzīve ārpus "pareizā" un "nepareizā": Rozenbergs aicina iziet no vērtēšanas rāmjiem, kas rada konfliktus, un tā vietā fokusēties uz dzīvu saikni starp cilvēkiem.

Šī grāmata ir kā "valodas rokasgrāmata", kas māca runāt no sirds, paliekot godīgam, bet neaizskarot otru.

ilgu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka skaļākas latvijas feminisetes nav īstas feministes (un tāpec viss feminisms ir sū), jo viņas uztur vīrs un tad jau ir viegli rakstīt zinātniskos darbus. vai arī cita sistēmiski pārgulēja vai centās pārgulēt ar savu draudzeņu partneriem.
galu galā saprotu cik ļoti tas trigerēja manis pašas ēnas un cik daudz labāk paliek pieņemot tās. atļaut sev un NENOSOSDĪT CITAS par to ko sev neļauju, bet gribētu piedzīvot. mums katrai ir savs ceļš kā atrast un pazaudēt, un atkal atrast sevi.
paldies Zarinai Bibergain
https://www.instagram.com/zarinabibergan/
par feminisma reabilitēšanu manā apziņā.

Visu dienu krāmēju māju, bet neko nesakrāmēju. Bija elektriķis. Dažās telpās atjaunoja elektrību, jo
tās nebija kādus 3 vai 4 gadus - koridorā; vienā no atejām un vienā no istabām. Toties izmetu daudz vecu kurpju. Tagad vāru 4 vistas kājas. Viena paziņa tikai ap 25 gadu vecumu uzzināja, ka vistām ir 2 kājas( ne 4.

Man jaunībā bija brūtgāns, laikam jau naivs. Mums piesējās čigāniete, čalīts centās iesaistīties ar viņu sarunā, es dusmīgi uzķērcu, ka jāiet prom. Pēc mirkļa man saplīsa kurpe.

vakar 19:35 pie manis atnāk bērns. izejamā kurpe spiež un flomasteri izbeigušies un es kā burvju mākslinieks šorīt no skapja krājumiem izvilku tieši tādas, izmēru lielākas kurpes. vakar paspēju nopirkt arī flomasterus un gēla pildspalvas. bet nu adrenalīns, protams, bija un jūtiņas vakar vakarā

izlasīju Rebekas Jarosas Oniksa Vētru. bija pagrūti ierubīties pēdējās grāmatas pusē pēkšņi sākot lasīt latviski, bet man ļoti patika. grāmata laba un tulkojums ļoti labs

Agrimatco var iegādāties sparģeļu stādus !