ici mici cici pici [entries|friends|calendar] ruby_blue [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

Tāda nav. [20 Jan 2007|10:16am] [ mood | cheerful ] [ music | Mr Big - To Be With You ] Miers. Pilnīgs miers. (viegls, gandrīz pašapmierināts smaidiņš) Tik burvīga miera sajūta, ka kauns paliek. (smiekliņš) Man vienalga, ka Tu domā, ka es neko nezinu par to. Tagad IR vienalga. Bet jūs nedrīkst laist kopā. (tikai secinājums no zināmā) Pilnīga sakārtotība. Sevis nenodzīšana līdz nejēdzībai (jo šāda darbība tiešām būtu necilvēcīga sevis mocīšana), mocīšanās no redzētā. Viss ir pagājis garām. Balta laime. Man atkal ir mērķis. Un es izvēlēšos ātrumu un spēku ar kādu mest. Un tad metīšu. Vidū. post comment

[14 Jan 2007|01:20am] Es gribēju pateikt, ka nedomāt ir nereāli, bet nevaru pateikt. Ja citi centīsies gulēt pēc iespējas ilgāt, tad es centīšos negulet pēc iespējas ilgāk. Es gribu no rīta 6os iet pastaigāties. Pietiekami agrs, lai nebūtu vēls, pietiekoši agrs, lai varētu klīst pa ielu un smēķēt. (Atkarība vai patīkamas izjūtas? Varbūt vienkārša iegriba?) post comment

[14 Jan 2007|12:46am] Es mīlu nakti. Tik tiešām-mīlu. Es saņēmšos iziet ārpus telpām. Atradīšu slapju koku un nežēlošu bikses (Tās taču var izmazgāt!). Un lēnām kūpināšu vienu cigareti pēc otras. Tai vajadzētu būt labai sajūtai. Tas neskarot mani.. neviens un nekas īstenībā neskar mani. (Vācies, Vientulība!). Nudien.. rīt vienkārši aizbraukšu. Esmu neuzticama? post comment

[13 Jan 2007|01:27am] [ mood | angry ] [ music | Mary J Blige feat. Ja Rule - Rainy Days ] Es nemīlu rudeni. Krāsa parāda sāpju spilgtumu. Nē, tagad nesāp. Tagad esmu laimīga.. krāpniece. Esmu sasniegusi savu mērķi. Un sniedzos uz nākošo punktu. ("No, no, no, rainy days..") Esmu iemīlēsjies sevī. Beidzot. Vai tas ir slikti? Nē, slikti man ir tikai no avokādo.. "Fak"! Es smaržoju pēc zemenēm. Rīt iegūšu sevi pilnībā. Un tad likšu lietā savu viltību, lai kartējo reizi zemiskā veidā iegūtu un apmierinātu vēlmes.("Smile for me, Smile for me..") Un Tevi man gribas nožmiegt. Naivā. Nenāktu par ļaunu kādreiz pašai padomāt ar to sastāvdaļu, kuras tev nav. Zināji, ka tev ir slimība? Bet jūs saderat kopā. Alkoholiķis un Mele. Katram sava slimība. Bāc, nudien, turies pie patiesības. Redzi? Tagad tu pati esi sapinusies. 5. ritenis..? Ko Tu neteiksi.. Sasodīts, jā, esmu pārskaitusies. Tu esi zemiska kuce, bet es neesmu eņģelis. Tikai godīga pret sevi un citiem. Man ir reāla dzīve, Tev izdomāta. Lai būtu skaistāk un, lai paceltos pāri citiem. Neesi Tu svarīga tāda. Būtu es agresīva es salauztu Tev degunu! (sasodītā kuce!) post comment

piparmētru tēja un nogurums no sevis. [30 Dec 2006|12:56pm] [ mood | depressed ] Sasodīts (atkal), man uz galvas uzkrita atklāsme, ka esmu viena. Nudien-pilnīgi viena. Man nav kur svinēt, jo nav kas uzaicina. Un tas, ko uzskatīju par draugu ir pazudis. Tikai tāpēc, ka atļāvos pateikt, ka man ir draņķīgi, tiku izstumta. Vienkārša kļūda. Un kāpēc gan jābrīnas, ka cilvēks apstādina dzīvi ar palīglīdzekļiem, ja lūgums pēc palīdzības tiek noraidīts? Vai tad ir jēga izrādīt savas sāpes, ja pasaka "tu ej sviestā"? Un tas ir viss. Sāku ienīst savu apziņu un saprātu. Un ir cilvēks, kam nepiedošu. Un nav cilvēka, kam piedošu. 2 comments|post comment

tralalā.. [23 Dec 2006|05:02am] [ mood | happy ] Sniega garša mutē. Esmu tikko ieradusies. Un vēl pie tam gaužām apmierināta. Bet, ja ņem vērā, ka esmu bijusi nelūgtais viesis, tad apmierinājums saplok. Šonakt neiešu gulēt. Noskatīšos "Parfīmu", beidzot. (Kačītis! :*) un nomazgāšu traukus. Bet visu pirms padzeršu ūdeni un uzsmēķošu. Jā. Kačītis! (viegls, jauks un sirdi mierinošs smaidiņš) par sekām vēlēk. 31. decembrī.. (mmm.. seksīgs dibens.. Kačītis! :*) 2 comments|post comment

bļe. [22 Dec 2006|07:38pm] Nemāka kontaktēties. Pārlieku liela (lieka) kautrība. Rezultāts? - Sēdi viena mājās. Uzbāzties nemāku. Bļe, neko nemāku. Nu, tad vnk sapūšu mājās. Viena. Riebīgā es.. Tfu! post comment

[15 Dec 2006|10:39pm] ..un galu galā es gribu (!!) raudāt, bet, lai neprasa kāpēc.. 2 comments|post comment

[15 Dec 2006|10:14pm] [ mood | crushed ] [ music | a thausand years ] Gribu sēdēt tumsā, bet ārā ir slapjš. Gudri. Viens var izmainīt visu ierasto un atstāt vientulību. Kaut kādi banāli teksti nāk ārā. Galu galā vieglāk ir izdarīt secinājumus, nekā palīdzēt, bet ignorēt - tā jau ir ikdiena! Vajag mainīt, bet nav nekā ar ko sākt. tā vienkārši-nav. Oo! Un pirmo reizi varu atdzīt, ka man tiešām ir bail. Jo es nezinu. Un nav nekā, kas man būtu, izņemot mani pašu. Es to pazīstu, tā ir kulminācija. Pēc tās ir beigas. Vismaz tā bija. Bet tad arī bija zāles. Tad nebija tiaki secinājumi. Varbūt uzbāzība vainīga. Bet izolācija jau nav atrisinājums. Mmmm.. bet Tā vilina. Lai gan - kāda, sasodīts, izolācija. Man nemaz nav jāveic atiecīgas darbības, to dara citi. Gribu nolādēt, bet apziņa tomēr nepilda šo pavēli. Laikam atkal bailes. Bet, nudien! Žēlums mijas ar naidu. Lai gan es laikam šādām izjūtām neesmu radīta. Tāpēc nav līdzsvara, tā ir nelīdzsvarotība. Dīķis vilināja, bet man vēl ir tā sasodītā apziņa, sirdsapziņa. Vai kā ubadzei jālūdzas? post comment

kā jau teicu-būs, un ir arī. [14 Dec 2006|12:51am] Šķiet dievi mani šodien īpaši "mīl". Ar pārliecību, ka pudele tukša, uzgāzu sev virsū minerālūdeni, pietiekoši, lai pieklājīgā devā būtu slapja. Un tagad turu savu (it kā) sirdi aiz asākā stūra un kratu sava Cālīša virzienā. Lai jau tiek, ja uzprasas. post comment

pēdējās muļķības un baltums (it kā) [13 Dec 2006|11:51pm] [ music | SLADE-Merry X-Mas Everybody ] Mīļākais izteiciens, jebkurš izteiciens, kuru ievada vārds - sasodīts! Jocīgi, bet ļoti gribu Ziemassvētkus. Šāda vēlme mani ir novedsi līdz Ziemassvētku dziesmiņu "kačāšanai". Un mūžigi drellētā "Last Christmas" skan tīkami manām ausīm. Ja "bezfilma" nerodas no alkohola, vai tas ir slikti? Laikam. Ja jau man tiek ziņots, ka es eju "sviestā". Patstāvība nav mana stiprā puse, bet būs jāsāk stiprināt, jo izdarot secinājumus par manām vēlmēm tiek norādts, ka atbalstu drīkstu un varu meklēt tikai tad, ja darīšu netīkamo. Pilnīgs mēsls, atļaušos teikt. Šķiet, ka šāda runāšana man liek justies kā dumpiniecei. Bet tas nemaina smirdīgo būtību - šantāžu. Teorētiski vajadzētu mācīties. Nē-ē! Jāatrod darbs un dzīvoklītis ar brāli kopā. Ar divām istabiņām. Katram savu. Nereāli, vai ne..? Pilnīgs tukšums. Bļe! Ko lai galu galā dara? Gribēju Ziemas svētkos Salatētim lūgt sapratni, bet jau tagad zinu, ka man tādas nebūs. Vieglāk būtu izlūgties mašīnu. Tātad-ko? Otrās mājas , atspiežot pieri pret krāsns durtiņām un tukši blenžot pelnos, liekas nav risinājuma, jo tajos sasodītajos pelnos nav nekā pozitīva. Pat siltums liekas nepozitīvs. Un visam bonusā, es noteikti varu pievienot naivo cerību "būsim tikai draugi". Un galu galā tas viss tāpat atkal nonāk pie "nāc man tuvāk" sindroma. Sasodīta Muļķe! (redz-sasodīts). Nevar taču būt, ka es visu tik ļoti parspīlēju, ka automātiski uzbāžu galvā polietilēna maisiņu, zem kura ap manu galvu riņķo visas manas problēmiņas un smacē.. Varbūt būs arī turpinājums. post comment

samērā stilīgi! [09 Dec 2006|12:30pm] [ mood | bitchy ] [ music | Knockin on heavens door. ] Mana māte uzvedās kā bērns. Un tēvs arī. Paši sev sarežģi dzīvi. Vai tiešām būs viss jaadara viņu vietā? Kuš, kuš, kuš.. Viss kārtībā. Vismaz par savu egoistisko rīcību es atbildu. post comment

pilnīga kontrole [26 Nov 2006|01:21am] Ierados dzīvoklī ar sāpošu rīkli no bailēm (uzsitu pa soliņu un izdzēsu gaismu. Likās, ka nāks it kā neesoša dāma. Un cieši piespiestu īkšķi uz telefona zaļās klausulītes, ceļoju gar tumšo parku mājās, cenšoties nedomāt par iepriekšminētām izjūtam - viņš stāv man blakus. Kur eju tur izdziest. + piedāvājums izstaigāt pagrabus, kur var apmaldīties. Žēl, ka man ir daļēja klaustrofobija (vai kaut kā tā). Un noslēgumā man paziņo -Tev ir visas iespējas. Mmm.. šķiet, ka es rūdos. puslitrs jau ir nieks. Un tomēr viņš paliek visam pamatā, pie kā es atgriežos. Jau kārtējo reizi. Lai gan tagad, kad pārklāta jauna kārta ar jaunām emocijām un mērķiem, pamats ir šķietami tālu. Pieņemu, ka līdz reizei, kad nolobīsies "jaunā kārta". Šodien biju gandrīz atklāta. Lepojos ar sevi. Ha! post comment

[24 Nov 2006|12:22am] Pamats ir skaidrs. Tikai nav skaidrs, kurš to pamatu ielicis. Nevar būt, ka es pati. Bez iemesla tas nenotiktu. Bet iemeslu neredzu. Nedzirdu. Nejūtu. Sasodīti nožēlojama sevis žēlošana. Pie reizes man pavērusies iespēja izvērtēt savu gribu (nedomāju, ka būtu pareizi apzīmēt savu gribu, kā stipru). Vislabprātāk es sevi jau tagad iemestu koka kastē un nokāptu dažas pēdas zemāk par zemi, lai pašai nebūtu sevī jāklausās. Dusmas tas protams nemazina. Ak, tās pat nav dusmas. Tas ir pavisasm vienkāršs aizvainojums, kas nav radīts, lai kāds cits saprastu. Kur nu vēl pats cēlonis. Esmu niķīga mauka. Nu, un? Man tīk. Un iešauj sev dibenā piparus, ja saskati šeit kārtējo iespēju paspīdēt ar savu nevainojamo talantu savaldīt sevi vienmēr un visur. Nevajag mani nososdīt. Esmu vēl dzīva. Bet vēlēšanās piepildās. Ar pirmo banālo zvaigzni. ĀĀĀĀĀĀ! (dusmu izsauciens) Stulbais pidars. post comment

Naidīgi noskaņotā. (es) [23 Nov 2006|07:49pm] Sapratne par pilnīgo bezjēdzību nesniedz vajadzīgo mierinājumu. Galu galā manā izpratnē viss tāpat tikai brūk. Var jau būt, ka uzvedos kā bērns. Var jau būt, ka man nav tiesību dusmoties. Var jau būt, ka es nedrīkstu būt aizvainota. Bet tas ir tikai kārtējais rudens. Kārtējais laiks, kad drīkstu sevi žēlot un gaidīt. Lai gan bezjēdzīgi (un apzinos-nevajadzīgi), to man nevar atņemt. Nu jau runa par citu. Neatstājiet mani vienu. post comment

un atkal [19 Nov 2006|07:09pm] Jocīgi, ka attiecīgais cilvēks pat necenšas saprast. Vai arī pārāk labi saprot. "Kamēr vēl neesmu pieskāries Tev reizi pēdējo.." Laikam būs vēzītis jāpabaro. Es pat nezinu, ko lai iesāk ar tādu brīvību. post comment

Par daudz. Tā vienkārši. [19 Nov 2006|06:44pm] Gribētos citēt, lai citi saprastu. Bet te nav neviena, kuram vajadzētu to saprast. Esmu šodien tik pat nožēlojama, cik tie, kuriem es to pārmetu. Ak, es lielā, ļaunā mele. Nobijos un nepateicu, cik ļoti mīlu mieru. Šķita, ka viņu soļi, aptraipīs un padarīs vulgāru manu istabu. Manas atmiņas. Tas, ko man vajag.. hmm.. tas nenāk. Un nekad arī neatnāks. Es teikšu, ka ticu liktenim un tāds ir mans liktenis. Es to nevaru mainīt. Nē! Drīzāk - nedrīkstu. Es tomēr esmu tas 5gadīgais bērns, kuram lemts lūkoties tikai vienā stūrī un, kurš neko tālāk neredz par stūri. Un atkal sods. Sods par sirdi. Un par to, ka spēju just. Varētu vienkārši neiegādāties atstarotāju kādā naktī. (nav vērts uztraukties. tas ir tikai atkārtojums.) 2 comments|post comment

Ja tikai ar pirkstu galiem drīkst.. [12 Nov 2006|09:47pm] [ mood | crushed ] .. ir neiespējami nenoslīkt. Smarža. Sasodīti jauka, bet tikai maņu orgāniem. Ne prātam. Atliek tikai piemeklēt attiecīgā perioda mūziku un "gulēt zem trīs segām un raudāt, lai nebūtu jāredz tumsa". Reizēm. Sasodīts jau atkal! - Tu vēl joprojām esi mans draugs, un es vēl joprojām tevi mazliet mīlu. Jo ātrāk bēgu, jo tuvāk esmu. Laikam man siltums ir aizliegts. Tāds arī ir mans sods. + 8 grādu temperatūrā gulēt zem trīs segām. Muļķe. 2 comments|post comment

Seminārs. Un pieci gulbji-karaļi. [04 Nov 2006|08:47pm] Bija karalis.. Tagad vienkāršs plukata. "Laksts, lai neteiktu - lupata" (cits ziediņš). Nu, nav jau jācenšas visu saprast. Brrr.. Haladun! Āāāāā! Kāds, sasodīts, Karalis..? Atkal meli sev? Nē.. nedomāju viss. Sev nedrīkst. Laikam arī citiem nedrīkst. Un te seko gara lekcija. Un te tā beidzas. Un te visi atvadās un nozūd miglā. Vai lielā rasā. Kā tas kumeliņš. post comment

Vitamīns ar apelsīnu garšu (kāa tad - apelsīnu!) [02 Nov 2006|11:25pm] Bļe, piespieda mani.. Jocīgi.. smaržo pēs citrona, bet blakus stāv vīnogu ķekars. Tiesa gan, bez vīnogām. Toties ir oranža eksotisko augļu pudelīte - "iekšķīgi nelietot" (varētu domāt, ka kāds ko tādu darītu!). Pilnīga cūkukūts. Jāsaņemas. Kaut kad. Nākotnē. Tālā nākotnē. Un tagad divi soļi un gulēt. Rīt agrais rīts. Nē! Drīzāk agrais ciemiņš. Bet skaņas tāpat nav. "Fāāāāāāk!" post comment

navigation [ viewing | 60 entries back ] [ go | earlier/later ]