Pamats ir skaidrs. Tikai nav skaidrs, kurš to pamatu ielicis. Nevar būt, ka es pati. Bez iemesla tas nenotiktu. Bet iemeslu neredzu. Nedzirdu. Nejūtu.
Sasodīti nožēlojama sevis žēlošana. Pie reizes man pavērusies iespēja izvērtēt savu gribu (nedomāju, ka būtu pareizi apzīmēt savu gribu, kā stipru).
Vislabprātāk es sevi jau tagad iemestu koka kastē un nokāptu dažas pēdas zemāk par zemi, lai pašai nebūtu sevī jāklausās.
Dusmas tas protams nemazina. Ak, tās pat nav dusmas. Tas ir pavisasm vienkāršs aizvainojums, kas nav radīts, lai kāds cits saprastu. Kur nu vēl pats cēlonis.
Esmu niķīga mauka. Nu, un? Man tīk.

Un iešauj sev dibenā piparus, ja saskati šeit kārtējo iespēju paspīdēt ar savu nevainojamo talantu savaldīt sevi vienmēr un visur. Nevajag mani nososdīt. Esmu vēl dzīva.

Bet vēlēšanās piepildās.

Ar pirmo banālo zvaigzni.

ĀĀĀĀĀĀ! (dusmu izsauciens)

Stulbais pidars.