Garastāvoklis:

depressed

piparmētru tēja un nogurums no sevis.
Sasodīts (atkal), man uz galvas uzkrita atklāsme, ka esmu viena. Nudien-pilnīgi viena. Man nav kur svinēt, jo nav kas uzaicina. Un tas, ko uzskatīju par draugu ir pazudis. Tikai tāpēc, ka atļāvos pateikt, ka man ir draņķīgi, tiku izstumta. Vienkārša kļūda. Un kāpēc gan jābrīnas, ka cilvēks apstādina dzīvi ar palīglīdzekļiem, ja lūgums pēc palīdzības tiek noraidīts? Vai tad ir jēga izrādīt savas sāpes, ja pasaka "tu ej sviestā"? Un tas ir viss. Sāku ienīst savu apziņu un saprātu. Un ir cilvēks, kam nepiedošu. Un nav cilvēka, kam piedošu.