pilnīga kontrole
Ierados dzīvoklī ar sāpošu rīkli no bailēm (uzsitu pa soliņu un izdzēsu gaismu. Likās, ka nāks it kā neesoša dāma. Un cieši piespiestu īkšķi uz telefona zaļās klausulītes, ceļoju gar tumšo parku mājās, cenšoties nedomāt par iepriekšminētām izjūtam - viņš stāv man blakus. Kur eju tur izdziest. + piedāvājums izstaigāt pagrabus, kur var apmaldīties. Žēl, ka man ir daļēja klaustrofobija (vai kaut kā tā).

Un noslēgumā man paziņo -Tev ir visas iespējas.

Mmm.. šķiet, ka es rūdos. puslitrs jau ir nieks.

Un tomēr viņš paliek visam pamatā, pie kā es atgriežos. Jau kārtējo reizi. Lai gan tagad, kad pārklāta jauna kārta ar jaunām emocijām un mērķiem, pamats ir šķietami tālu. Pieņemu, ka līdz reizei, kad nolobīsies "jaunā kārta".

Šodien biju gandrīz atklāta. Lepojos ar sevi. Ha!