Garastāvoklis:	crushed
Mūzika:	a thausand years

Gribu sēdēt tumsā, bet ārā ir slapjš. Gudri.
Viens var izmainīt visu ierasto un atstāt vientulību. Kaut kādi banāli teksti nāk ārā. Galu galā vieglāk ir izdarīt secinājumus, nekā palīdzēt, bet ignorēt - tā jau ir ikdiena!

Vajag mainīt, bet nav nekā ar ko sākt. tā vienkārši-nav.

Oo! Un pirmo reizi varu atdzīt, ka man tiešām ir bail. Jo es nezinu.
Un nav nekā, kas man būtu, izņemot mani pašu.

Es to pazīstu, tā ir kulminācija. Pēc tās ir beigas. Vismaz tā bija. Bet tad arī bija zāles. Tad nebija tiaki secinājumi. Varbūt uzbāzība vainīga.

Bet izolācija jau nav atrisinājums. Mmmm.. bet Tā vilina. Lai gan - kāda, sasodīts, izolācija. Man nemaz nav jāveic atiecīgas darbības, to dara citi.

Gribu nolādēt, bet apziņa tomēr nepilda šo pavēli. Laikam atkal bailes. Bet, nudien! Žēlums mijas ar naidu. Lai gan es laikam šādām izjūtām neesmu radīta. Tāpēc nav līdzsvara, tā ir nelīdzsvarotība.

Dīķis vilināja, bet man vēl ir tā sasodītā apziņa, sirdsapziņa.

Vai kā ubadzei jālūdzas?