pēdējās muļķības un baltums (it kā)
Mīļākais izteiciens, jebkurš izteiciens, kuru ievada vārds - sasodīts!
Jocīgi, bet ļoti gribu Ziemassvētkus. Šāda vēlme mani ir novedsi līdz Ziemassvētku dziesmiņu "kačāšanai". Un mūžigi drellētā "Last Christmas" skan tīkami manām ausīm.

Ja "bezfilma" nerodas no alkohola, vai tas ir slikti? Laikam. Ja jau man tiek ziņots, ka es eju "sviestā".

Patstāvība nav mana stiprā puse, bet būs jāsāk stiprināt, jo izdarot secinājumus par manām vēlmēm tiek norādts, ka atbalstu drīkstu un varu meklēt tikai tad, ja darīšu netīkamo. Pilnīgs mēsls, atļaušos teikt.
Šķiet, ka šāda runāšana man liek justies kā dumpiniecei. Bet tas nemaina smirdīgo būtību - šantāžu.

Teorētiski vajadzētu mācīties. Nē-ē!

Jāatrod darbs un dzīvoklītis ar brāli kopā. Ar divām istabiņām. Katram savu. Nereāli, vai ne..?

Pilnīgs tukšums.

Bļe! Ko lai galu galā dara?

Gribēju Ziemas svētkos Salatētim lūgt sapratni, bet jau tagad zinu, ka man tādas nebūs. Vieglāk būtu izlūgties mašīnu.

Tātad-ko?

Otrās mājas , atspiežot pieri pret krāsns durtiņām un tukši blenžot pelnos, liekas nav risinājuma, jo tajos sasodītajos pelnos nav nekā pozitīva. Pat siltums liekas nepozitīvs.

Un visam bonusā, es noteikti varu pievienot naivo cerību "būsim tikai draugi". Un galu galā tas viss tāpat atkal nonāk pie "nāc man tuvāk" sindroma. Sasodīta Muļķe! (redz-sasodīts).

Nevar taču būt, ka es visu tik ļoti parspīlēju, ka automātiski uzbāžu galvā polietilēna maisiņu, zem kura ap manu galvu riņķo visas manas problēmiņas un smacē..

Varbūt būs arī turpinājums.