Dažādi veidi un dažādas krāsas. Dažādi izmēri un formas. Bet tas jau nekad neko nav mainījis. Idejas pieskaņojas iespējām. Bet šoreiz iespēju nav.

Laikam jau tāpēc aizliegts lēkāt pa peļķēm. Principi un robežas. Ak, un - normas! Iespēja ir glaudīt kaķeni un ar smaidu vērot "sīkos". Un tomēr apziņa, ka kādreiz tas iekļausies normās nepamet. Īstenība ari tagad tas ietilpst normās, bet vientulība visu padara garlaicīgu un atņem prieku (man prieks, ka šeit netiek saskatīta nekāda "īdēšana", jo parasti jau kaut ko saskata tieši tur, kur tā nav.)

Un kā par "laimi" tiek atkausētas ziemas iesaldētās atmiņas, atliek cerēt, ka vasarā tās izkusīs/izzudīs, nevis paliks tā vienkārši - atkausētas. Vajag taču kārtību, bet kāda kārtība no mūžīgas nevēlamu daļiņu uzrašanās un nozušanas?

Un uz līmlapiņām attēloti svarīgākie nākotnes punkti, kuri radušies emociju eksplozijas rezultātā un tāpēc ir vērā neņemami (?).

Vairs nav gredzena.