Kopsavilkums
Mans kaķis man spītīgi melo. Ja es nebūtu pamanījusi Viņas aplaizīšanos, katru reizi, kad Viņas virzienā aizvējo apelsīna aromāts, es paliktu pie apziņas, ka netīši spīdzinu Viņu.

Es piekopju divas profesijas. Un abas ir "uz nerviem". Vienā mans pienākums ir būt Putekļsūcējam un notraukt putekļus no citu dzīvēm. Un bonusā ievaskot ar smiekliem. Otrā būt psihologam/konsultantam, Cilvēkam-Zālēm pret morālo teroru.
Pretī saņemu video par Lācīti, kurš gāja uz "benci" dzert, kurš piedzērās un zaudēja kreiso kāju (nevis pazaudēja). Laikam kāds amputēja. Nē, šeit jāiztiek bez laikam, jo vainīgais bija iekļuvis kadrā. Bet beidzās viss labi, jo kāja tika "piešūta" atpakaļ. Video ziņo, ka operācija tomēr bijusi veiksmīga. Tātad stāstam labas beigas. Un tas jau pats galvenais mūsdienās (un ne tikai).
Un tad pienāk kārta nākošajam apelsīnam. Tas arī pēdējais. Tad atliks tikai atgādinājums par nežēlīgi nodīrāto, to pēdējo.

Un kaķis man nemeloja (Tas priecē. Tas nozīmē, ka esmu Viņu pareizi audzinājusi), jo tiklīdz manīja mazo cerību izsprukt no oranžā aromāta, tā izslīdēja pa mātes pavērtajām istabas durvīm..