antibiotikas
Reibonis, slikta dūša un pastāvīgais nelabums ir tikai nevainīgs ievads visam tam, kas notika manā vājprātā. Pavadīt dienas nožēlojamā, neradošā stāvoklī, kas vedina tikai uz primārām sevis apmierināšanām, kā ēšana un gulēšana, vai viegli sagremojamām izklaidēm- internets. Brīži kuros tu sāc pārdomāt vai maz esi cilvēks, jo pēdējās dienas eksistence atsaucās tikai un vienīgi garīgi nepieskaitāma dauņa sindroma vieglajai dzīvei. Guļot gultā un klausoties Šopēna Noktirnēs un ne jau tāpēc, ka tā ir bezgala skaista un saviļņojoša mūzika katra cilvēka dvēselei, bet gan tāpēc,ka tā tinkšķēšana tobrīd ir vienīgais, kas spēj radīt neitrālu un izturamu vidi tavam izpistajam, primitīvajam un neglītajam "es". Jebkura izvēle liekas par sarežģītu un grūtu, kad tā tiek izdarīta tā tūlīt pat tiek nožēlota. Tad atskārst, ka neesi pīpējusi jau kādas 4h, jo esi to vienkārši piemirsusi un ne jau piemirsusi svarīgu apstākļu, vai aizņemtības dēļ, bet gan darot pilnīgi neko, mokoties antibiotiku murgos tu piemirsi uzpīpēt. Dodoties pīpēt, tu vēl ilgu laiku blandies ar cigareti zobos pa dzīvokli, vienkārši tāpat, jo tev gribas paildzināt to procesu, kad tev ir ko darīt, ievelkot pirmo dūmu tev gribot negribot sašķiebās riebumā seja, jo jau trešo dienu defaltā mutes garša ir skāba un nepatīkama. Ievelkot trīs dūmus, tu saproti, ka arī pīpēšana tev sagādā lielu vilšanos. Notiek visbriesmīgākais, kas var notikt ar mazu, nožēlojamu ļautiņu, tu sāc sevi žēlot, kā tāds pretīgs bērnībā sists, vai pārāk lutināts pidars, tu sāc attaisnot savu pretrunīgo stāvokli, žēlojoties pats sev, vai kādam abstraktam dievam, tas tobrīd nav svarīgi. Lai pasarg` otrreiz es to piedzīvot negribu, man jau tagad ir grūti skatīties spogulī neizjūtot dziļu nepatiku pret sevi.