atkal, atkal un atkal
Pēdējā laikā darbā nespēju pildīt savus darba pienākumus, visu dienu nosēžu pie galda kaut ko knibinoties, ik pēc brīža palasot Zaratustru, tad pačekoju internetu, tad izeju darba pagalmā uzpīpēt. Tā no 9.00-16.00 viena garlaikošanās, izmisīgs mēģinājums aizpildīt savu laiku, lai nevajadzētu darīt to, kas pēc darba līguma man būtu jādara. Par izbrīnu tāpat mājās atgriežos nogurusi un morāli iztukšota...Es sev jautāju kāpēc? vai tikai tāpēc, ka gandrīz katru dienu pie miera dodos ap 2 naktī? Vai tāpēc, ka savu miegu esmu ignorējusi no pašiem savas dzīves pirmajiem soļiem? Vai arī tāpēc, ka strādāju telpā ar vecu, debīlu pensionāri, kura visulaiku sten un vaid un viņas klusēšana ir uzbāzīga, viņa runā līdzi tam ko dara un šļūkā kājas pa grīdu, tā ka man acis aiz dusmām sprāgst vai ārā?!?!?!?! Vēl viņa ir uzkruķījusi klasisko radio, kas mani spēj tik ļoti sajūsmināt un satraukt, ka es teju turos, lai nenodarītu viņai pāri. Mehāniskajā apelsīnā viedi vārdi par klasisko mūziku, visulaiku galvā tādas domas, ka lai dievs man piedod. Tas humānisms ko cilvēki pieņem par humānismu var iet dirst, jo šeit es redzu tikai ļaunu ņirgāšanos par to cilvēku, kas ausma bija. Strādāt kopā ar izbalējušu tēlu, ar vārgu cilvēka atspulgu, kura stenēšana ir vienīgā saskarsme ar pasauli, kura sen jau priekš viņas ir mirusi.