utopiskās cerības
Gribās ticēt, ka ir dievs, kurš mani mīl un ir ielicis kaut ko fundamentālu manī, kas liek ticēt cilvēkmīlestības esamībai, liek ticēt cēlumam sevī un patiesām, neviltotām rūpēm par līdzcilvēkiem. dievs ir mana vienīgā cerība, ka īstais cilvēks manī nav zudis, ka pasaule vēl gluži nav mani saindējusi un mani priekšstati par īsta cilvēka dzivi un vērtībām ir ierakstīti manā dvēselē.Protams, tas izklausās gļēvi, nemēģināt ar paša prātu uzvarēt pasauli un tās vērtības,bet ja jūs zināt cik ļoti mani nomierina apziņa par dieva klātesamību brīžos, kad esmu viena, viena ar savām bērnības traumām, viena ar savu kaunu,viena ar saviem neizturamajiem murgiem un viena ar vainas apziņu pret sevi. `Būt ar sevi` tas vienmēr ir bijis vislielākais izaicinājums visu līdz šim manu nodzīvoto dzīvi.
Spilgti atceros, ka piecu gadu vecumā devos vienatnē pastaigāties, lai sevi pažēlotu un paraudātu sev uz pleca, tas viss izvērsās par runāšanu ar dievu, par sūdzēšanos dievam, par raudāšanu uz dieva pleca.
Vidusskolas laikā manas bailes no sevis materializējās un bieži naktīs skaitīju tādas mantras stila lūgšanas veltītas kristiešu dievam, kā piemēram Dievs ir ar mani, Dievs ir ar mani un tā neskaitāmas reizes līdz iemigu.
19gadu vecumā es diezgan oficiāli atļāvu pasaulei sevi salauzt, es pārstāju runāt ar dievu, līdz ar to arī ar sevi.
Tagad saprotu,ka visu šolaiku dievs ir runājis ar mani,bet es tikai ignorējusi.
Gribas ticēt,ka esi no dieva, nevis no savas ģimenes un tuviniekiem, no medijiem un holivudas.gribas ticēt,ka esi īsts.