vakar zini kā beidzās mana ballīte?bļe, zini kā??? es devos uz bāru cuba, lai normāli piepistu mūli. Gāju cauri Kronvalda parkam. Parks tumš, tukšs un neomulīgs pastaigai. Devos ātrā solī it kā ļoti steigtos, ka pēkšņi mani nobiedēja troksnis. Es paniski blenzu apkārt, kā izbiedēts zvērs līdz manas acis sastapās ar kādām izteikti baltām acīm, es neredzēju cilvēka stāvu tikai baltas acis un biezu tumsu. Es gribēju skriet prom ko kājas nes, bet kāds varenāks spēks ārpus mūsu apziņām, mani atturēja un es stāvēju sastingusi, nezinādama ko gaidīt un ko domāt. Tajā brīdī šis stāvs jau bija pie manis tik tuvu, cik piedienība man neļauj to teikt.Es sajutu viņa smaku, nesa pēc nemazgātām ģenitālijām un kanalizācijas. Ar vienu pisaku viņš nolika mani gar zemi, tajā brīdī sajutu asins garšu mutē. īstenībā nemaz nezināju kā rīkoties, jo līdz šim līdzīgās situācijās nebiju nonākusi. Protams viņš saplēsa manas zeķubikses un uzgūlies man virsū, ar savu labo roku aizspidis man muti, drātēja stiprā pārliecībā. Tajā mirklī es domāju par nepanesamo smaku, kas cirtās acīs un par viņa svaru, kas neļāva man paelpot. Tad viņš mazliet pierimis, ievietoja savus netīros pirkstus manā mutē it kā gribētu, lai es tos kožļāju, es jutu, ka paliek arvien sliktāk ap dūšu un drīz vien draud aizrīšanas pašai ar savām vakariņām, tā gan būtu stulba nāve es pie sevis nodomāju.Sadzirdējis manu rīstīšanos, strauji apgrieza mani ar seju pret zemi un noskatījās manā vemšanā. Atļāvis mazliet atvilkt elpu(visdrīzāk sev) viņš satvēra mani aiz garajiem matiem un pierāvis pie sevis čukstēja man ausī: tu sauksi mani par savu nāvi, čerkstoša balss spļāva man ausī un smirdīgā elpa koda acīs. Es būšu tava saldā nāve, tava māmiņa, kas tulīt tevi paņems atpakaļ dzemdē. Atceros, ka tīņu vecumā(nu tajā izteiktākajā 12-14.g.) es tiešām daudzreiz kliedzu mātei, lai ņem mani atpakaļ dzemdē.Pēcāk pieķēru sevi pie domas, ka mazliet sāku baidīties par to, kas mani sagaida,sāku pie sevis skaitīt tēvareizi un vēl visādus populāros sūda psalmus no vecās derības. ..Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos...skanēja kādas neskaitāmas reizes man galvā, tas kļuva neizturami un sāku skaitīt mantras, tad es sapratu, ka tam visam sūdam taču nekad neesmu ticējusi un atgriezos pie parastas, padevīgas gaidīšanas.Atkal tiku drātēta, šoreiz no aizmugures, šis bija īpaši nepatīkami, jo jutu kā loceklis atdurās pret manām iekšām un tas rada tādu ļoti pretīgu, sāpīgu sajūtu, gribētu teikt, ka it kā durtu ar asu priekšmetu, bet sasodīts, es taču to nezinu, jo nekad neesmu dūrusi sev.viņš turēja manus matus tā lai mana galva būtu atliekta un skatītos debesīs. Atcerējos, ka vienmēr kad sajutu neizsakāmu kaunu, es skatījos debesīs.Kad sāpes kļuva nepanesamas, es iedomājos,ka mani drāž kāds slavens aktieris piemēram kristiāns beils, jo nesen biju skatījusies filmu ar viņu galvenajā lomā, filma ir sūds, bet viņš īsts estētiskais baudījums. Manas domas pārtrauca dzīvnieciskā gārkšana no mana drāzēja puses. Pēc mirkļa viss viņa sildītais šķidrums bija manā mutē, ak, mans dievs, draudzenes bija teikušas, ka sperma ir bezgaršīga, viņas gan man meloja, vismaz šī sperma man kņudēja mutē un garšoja pēc veca siera.Viņš atlaida manu galvu un es kā marionete izkritu no viņa rokām uz aukstās zemes. Viņš piecēlās, nokratīja zemi no savām skrandām un skaļi smējās, smiekli skanēja pārliecinoši un pašapzinīgi tie natgādināja bezpajumtnieka smieklus, tie izklausījās pēc izglītota vīrieša smiekliem, tas mani no sirds nobiedēja. Es sapratu, ka šis izmainīs manu dzīvi, šobrīd ieslēdzās determinisma nolādētība, sapratu, ka man būs jāparvar sevi, ko es noteikti nespēšu. Kādu mirkli nekustīgi gulēju, tad piecēlos,viņš jau bija prom. Mēģināju iet, nesanāca, jo kājas tik ļoti trīcēja, ka atkritu atpakaļ pie aukstās melnzemes. Trešajā piegājienā sanāca, tā es klumburēju atpakaļ uz nekurieni, jo biju aizmirsusi ceļu uz mājām.Ceļā domāju par kristiešu dievu un elli, par elli iedomājos tikai tāpēc, lai aizbiedētu domas par pašnāvību. Jā, šobrīd tas likās vieglākais ceļš, bija slinkums kaut ko turpināt, jo šīs dienas notikums sabojāja manu dzīvi, neatgriezeniski un to es apzinājos. Izspļāvu netīrā vīrieša spermas atliekas līdz ar savām bērnības lellēm.Sapratu, ka esmu sieviete un nekad šī pasaule mani nesalauzīs. Vēl šobrīd nesapratu kāpēc mani tik ļoti nobiedēja viņa viedie smiekli.wtf??dievs par mani pasmējās,vai?
Gāju garām kaut kādam sūda klubam un tur skanēja Modern Talking-Cheri,Cheri lady.