Draugam.
Man pašai no sirds riebjās, ka spēju tā pļāpāt par sevi un ap sevi, man pat liekas, ka tā notiek tikai kad esmu ar tevi. Varbūt es gaidu kādu padomu, vai skarbu vārdu, vai arī zinu, ka tu man pateiksi "Aizveries, man taču pohuj!" un tas man liks sevī pasmaidīt par to cik ļoti es mīlu tavu atklātību un par to cik ļoti tu man liec atjēgties no tās ilūzijas kurā es dzīvoju. Es gandrīz vienmēr domāju ačgārni un neloģiski, bieži vien es sevi mierinu, ka tas tādēļ, ka esmu sieviete un mani dievs nav apveltījis ar tām labākajām īpašībām, bet tā atkal ir sev melošana un attaisnošana. Par to garīgumu es tev totāli piekrītu. Bļe(tas ir no sirds, vecīt!), ir tik grūti atteikties no visiem tiem mirkļa sūdiem, kas tevi paceļ pāri visām problēmām un kompleksiem. Es domāju, ka tu jau ļoti labi zini, ka katrs mans nākamais solis ir atkarīgs no manas zemās pašapziņas. Es spēju uzturēties sabiedrībā, kura man derdz, es spēju smaidīt cilvēkiem, kas manās acīs ir laikmetīgās mākslas mēsli, es spēju dejot pie trulas mūzikas un uzvesties, kā bezsmadzeņu mauka. protams, ka tas viss liek man sevi ienīst vēl vairāk, jo kaut kāds garīgums manī ir bijis, vari to saukt par sūda kristietību, vai bērnības ticību. Ar to pietiek, lai manī rastos stipras pretrunas pašai ar sevi.
Tu man esi kaut kas vairāk nekā visi pārējie, protams, ka esi mazliet sapisis manu jauko, mīļo pasaulīti, sagrāvis manas vērtībiņas, bet tas viss ir bijis sūds un es pēc tā neilgojos, es gribu celt sevī kaut ko jaunu, bet tad man ir jānojauc vecais un protams daudz ko vienkārši es nespēju nojaukt, jo neesmu pati uzcēlusi. Mirkļi, kad esam divatā un smejamies par Grantiņa pastrādātajiem noziegumiem, vai tā austrieša tumšajiem pagrabiem, vai vienkārši par ģimenes vērtībām, goda vārds, tajā mirklī es jūtu lielu pacēlumu un iedomājos kā tevi cieši apskauju un pasaku, ka mīlu tevi. Tu esi mana ģimene, mans sirdsdraugs, mans skolotājs un ienaidnieks, es domāju, ka to tu pat ļoti labi zini. Es negribu tevi zaudēt savas zemās pašapziņas un gļēvuma dēļ. Ļoti negribu. Es gribu cīnīties un kļūt par to, kas es esmu, nevis pamazām pārvērsties par spīķersabiedrības sastāvdaļu un spiegt par katru sūda instalāciju, ko kāds gejs uzskata par mākslu.
Tā mani salauza līdz es novērsos no Dieva. Esmu sapratusi, ka agrāk mana ticība ir bijusi virspusēja un bērnišķīga, pilna kompleksiem un nepatiesa, tā nav bijusi individuāla, bet sveša. Tā nav bijusi mana ticība. Es ilgojos pēc Dieva un bezdievīga sabiedrība manī izraisa riebumu pret sevi.
Es ceru, ka varēšu to mainīt,ka varēšu atgriezties pie Dieva, uzgriezt muguru pasaulei un visiem bezapziņas izkropļotajiem deģenerātiem. Es ceru arī saprast sevī, ka to nespēšu, ka mana dzīve neattaisno mani kā cilvēku un "iztaisīt to pašnāvību" kā mūsu Grantiņš reiz minēja kā vienu no variantiem, lai izbēgtu no soda:)es zinu, ka tu būsi vienīgais, kas mani sapratīsi un atbalstīsi. Es bieži iedomājos par to, ja pēkšņi tu nomirtu or smthg, nav aprakstāmi kā īstenībā es pārdzīvotu, ka esmu zaudējusi vienīgo cilvēku, kurš mani saprot līdz sirds dziļumiem. Viennozīmīgi ZOLEEEEEE!!!!WTF,LOL,PSC!!!!

UN vispār tas viss ko es uzrakstīju arī ir sūds un neko neizsakošs mēsls, jo viss tas ko es gribētu uzrakstīt tev/sev ir manā neizglītotajā bezapziņā, lielajā zināšanu trūkumā un varētu būt, ka arī nekad nespēšu to uzrakstīt, jo nemainīšos un neatgriezīšos.Un šitais viss ir mana neizglītotā cilvēka radošā gara mokas. varbūt arī tas viss ir izdomāts.