shit happens
man darbā ir diezgan elementāri uzsākt sarunu ar darba kolēģēm, piemēram es varētu teikt tā:"šausmas ne, par to 11gadīgo meitenīti??"un viņas man atbildētu:"jā, tādas briesmīgas lietas tepat Latvijā..." un es atbildētu:"un galvenais, ka pašas tēvs..."un viņas teiktu "jā,tādam cilvēkam nav sirds(or smthg)..." tālāk pat varētu sākties kādas kolēģes monologs utt.
pie sevis es domāšu, ka tas ir labākais, kas varēja ar to bērnu notikt(tēvs:izvarotājs-alkoholiķis, māte(ārzemēs)nav,dzīvo totālos laukos)es tiešām neticu, ka varētu notikt brīnums un viņa izaugtu par veselīgi domājošo indivīdu. drīzāk viņas nākotni es iztēlojos šādu:īsos,nonēsātos samta svārciņos, salātzaļā topiņā(tā, ka nabu var redzēt), nodriskātās platformenēs, tumšizilām acu ēnām, sarkanām lūpām, taukainiem matiem, plastmasa auskariem. vienā rokā cigarete, ar otru šūpo bērna ratiņus, gaidot "vīru" izejam no točkas ar nezināmas izcelsmes alkoholisko dzērienu un protams vieta tāpati ceraukste.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: