pieteikums satori.lv
Faruhs Matkasimovs
NĀVE SIRDĪ.

Tevis nav man blakus,
Neviens brīdis nevar
Likties vairs tik svarīgs,
Kā tas kādreiz likās.

Man nav ko teikt,
Jo vārdiem vairs nav nozīmes,
Kad nespēju aprakstīt to,
Ko jūtu dziļi iekšā sevī.

Saulei lecot,
Un saulei rietot,
Esmu bezspēcīgs palicis,
Dienu un nakti.

Manas asaras,
Tās ir mērāmas okeānos,
Mana dzīve,
Tā ir mērāmas stundās.

Laime ir atrodama,
Jaunībā un nevainībā,
Kad pulkstenis iet,
Kad laiks drīz jau beidzas.

Kļūdas, ko pieļāvu,
Netiks izlabotas nekad,
Vairs nav neviena,
Savā pasaulē esmu viens.

Cerību pilnās cerības -
Nauda, laime, mīlestība -
Nekam nevajadzīgas tās,
Tās apglabās kopā ar mani.

Tad vārdi tiks pielietoti,
Kad tie vismazāk būs vajadzīgi.
Vai kāds kādreiz spēs pateikt tā,
Kā es to teicu?

Tieši tad, leks un rietēs saule,
Gadalaiki mainīsies tai līdzi,
Cilvēki nemainīsies,
Nedomās par mani.

Neviens vairs neraudās,
Kad okeāni aizsals,
Stundas turpinās iet,
Un manu dzīvi aizmirsīs.

To pašu svarīgāko,
Vairs neatrast man.
Tikai zemi,
Zem kuras esmu es.

Aizmirsti, kas es esmu,
Un visu, kas es biju,
Jo es vairs neesmu,
Un nekad vairs nebūšu.