man nekad nav licies, ka es būtu kaut kā pārspīlēti atlaidusi, vismaz ne vairāk par to, cik tas ir raksturīgs attiecīgai vecuma grupai. arī šobrīd paštaisnā nicināšana pret to, ko asociēju ar kaut ko bezcerīgi tukšu, šķiet tikai likumsakarīgu apstākļu sekas. un tas tukšums nemaz nav tik polarizēts ārišķīgā askēzē un domās par morāli vai amfika pišanā un gadījuma pišukos. tādu īsti tukšu galējību nemaz nav. tas viss variē kaut kur pa vidu tam amfikam un sartra pierakstiem, bet man nav ne jausmas, kas ir tas, kas nošķir to, kas man besī, un to, ar ko es gribētu identificēties.