Jums ir kādreiz bijis tā, ka kāda privātā dzīve ir kļuvusi tik personiska, ka nespējat mierīgi noraudzīties?! Man tā ir. Man tas besī, jo skaidrs, ka tas ir ceļš uz nekurieni. Pamēģiniet kādreiz kādam ar tīru atklātību palīdzēt domāt par to kā ir, tas ir neiespējami, tas ir kaut kas līdzīgs kā skriešanai ar galvu sienā, kā ripināt to stulbo Sīsifa akmeni, pilnīgi bez izmaiņām. Es ilgojos pēc vienaldzības, vai arī tādas tēvišķas mīlestības, noskatīties, kā mans mīlamais cilvēks pazemo sevi cik spēj un tad pamostas kaut ko sapratis?! Kā lai es zinu, ka tas liks kaut ko saprast, ja līdz šim acīmredzamais tiek uztverta, kā mistērija?!

Mosties, mans draugs! Lūdzu, mosties!